- 12/8/04 08:57 am
-
raNu ar to mainīšanu tā dīvaini gan ir, jo lai arī es piekrītu, ka mainīt neko nevar, ja ieskatās ciešāk, tad tā doma nav nemaz tik viegli pamatojama, turklāt praksē mēs redzam, ka daudz ko var mainīt. Arī viens cilvēks. Bet bezspēcības sajūta... nu jā.. ir tādas aizdomas (lai gan neesmu vēl to rūpīgi pārdomājusi), ka bezspēcības sajūtas avots ir nespēja atteikties no mazajiem priekiem, ko vajadzētu upurēt, lai kaut ko mainītu. Šie prieki nez kāpēc izskatās pārak dārga cena, ko upurēt "kosmiskās taisnības" labā. Piemēram dzīvība. Vai vienkārši ierastais dzīves ritms.
Tu vēlies, lai ir iespējams dzīvot saticīgi, mierīgi, nevienu netraucējot (lai gan šī vēlme pēc maniem ieskatiem atsit pēc kaut kā slimīga, bet tā jau cita saruna), taču ko tu dari, lai kaut ko mainītu? Es saprotu, ka tā ir utopiska ideja, ka varētu kaut ko mainīt, bet vai tu kaut ko dari? Vai tu vismaz rūpīgi apdomā, kā to varētu darīt, vai arī vienkārši kā mazs bērns, kurš gaidījis konču, bet nedabūjis to, bezspēcībā un dusmās pakrīti gar zemi un dauzi mazās kājeles?