- Un atkal mūzika
- 11/26/04 01:41 am
-
Pacietība. gan ir, gan nav. tam kam to īpaši vajadzētu, viņas nav, bet kam 'nevajag' ir.
Vai pienāks tāda diena, kad es sevi būšu sakārtojis. Man reiz jautāja, kā var vispār dzīvot, ja ar sevi nerunā...? Es tiešām nezinu. Varbūt nemaz arī negribu zināt.
Kaut kam naivi ticu, kaut ko gaidu, bet, kas tas ir no sevis nespēju izdabūt laukā. Varbūt tas ir tas mirklis, atklāsmes mirklis,kad cilvēks visu saprot, dažas sekundes kurās uzzin vai turpmāk dzīvot ar smaidu vai nē...
Atkal jauns sākums ģitārmācībai!
Skolotājs ir visai nopietns Elvisa Prēslija un Bītlu piekritējs, cilvēks, kuram pieder visai vērtīgas ģitāras, bet tas jau nav tas galvenais.
Visvairāk mani iepriecināja attieksme pret mūziku un tās zinību nodošanu tālāk.
Nauda netiek ņemta par stundu, kura notiek daudz ilgāk kā 1h, naudu cilvēks ņem lai apmaksātu elektrības rēķinu, jo istaba ir kā studija - mikrafoni, tumbas, pastiprinātāji, bungas, sintezātors, kuri kopā patērē ne mazums elektrības. Un stundu sākot, vispirms, tiek dzerta tēja. "Mēs esam mūziķi un tas ir pats galvenais, mūzika mūs vieno" "Ja tas būtu tik vienkārši, tad katrs otrais būtu mūziķis" Un tas tiešām nav tik vienkārši. Un te parādās mana attieksme - "pacietība. gan ir, gan nav. Tam kam to īpaši vajadzētu, viņas nav, bet kam NEVAJAG - ir". Varbūt visam vajadzētu atmest ar roku un beigt sevi mocīt.
Es tikai jokoju, nesmaidot.
Bet varbūt, tomēr, palikt tikai mūzikas klausītājam...
O, nē...ir jau par vēlu. Ir man pacietība un naiva cerība/ticība, bet ir arī slinkums.