March 26th, 2006

• Ideālista sods.
• 3/26/06 06:30 pm
• Grūti būt ideālistam. Un arvien grūtāk sadzīvot ar cilvēkiem. Ziniet, pats dīvainākais ir tajā, ka nekad jau negribi neko sliktu pateikt, bet pasaki. Negribi sāpināt, bet sāpini. Sakot es domāju, ka mani sapratīs, bet diemžēl pateikto uztver pa savam, tāpat kā es citu sacīto apstrādāju savā šizofrēniskajā galvā, saskatu kaut kādu sazvērastību vai ko tamlīdzīgi. Cilvēki ir dažādi, jūtības un uztveres pakāpes atšķiras. Mani sauc par egoistu, bet tai pat laikā es neko nesaprotu. Es it kā ar sevi cītīgi strādāju, sekoju līdzi, bet jo tālāk iet, jo sarežģītāk viss kļūst. Lietas tiek apgrieztas kājām gaisā. Šo vārdu vietā varēja būt raksts par pastaigu pāri Daugavai, silto pavasara sauli, skaisto Vecrīgu, sirreālistisku pēcpusdienu, melniem Vecrīgas kaķiem, īpašo noskaņu. Bet kā vienmēr es pats visu sabojāju. Esmu cilvēks ar asaru vienā acī, ar dusmu dzirksti otrā.
• Comments have been disabled for this post.