galvā vētra. sīkums jau vien ir, bet fakts paliek fakts. un saistīts tas ar to, ka laiks skrien uz priekšu un es netieku līdzi, jeb varbūt arī otrādi. viens pīpis. kā ir tā ir. šodien, jeb precīzāk vakar, darbā bija neliela diskusija ar kolēģēm par mūsdienu jaunatni kāda tā ir un kāda tā bija agrāk. neko labu es nevarēju pateikt, arī viņas ne. bet kā gan savādāk varēja būt, ja ne kritika. ko jūs. cilvēks un bez kritikas. ak vai, es gan esmu naivs. man ir apnicis, apnicis, apnicis tas viss. cilvēks ir 'frīks' un vairāk nekas, kurš nemāk dzīvot, nemāk priecāties, nemāk uzturēt attiecības, nemāk dzīvot mierīgi, draudzīgi, saticīgi, nevienu netraucējot. viņš vienkārši tā nav spējīgs. man ir apnicis klausīties, ka kāds kaut kur ir sadurts, ka kāds kādu ir iesūdzējis tiesā, apmelojis, nogalinājis, piekāvis, aizskāris! nu cik var!
es labi gribēdams nevaru dzīvot savādāk! ja cilvēce ir viens organisms, tad es esmu tā viena šūnas daļa un man nemitīgi pienāk informācija par pārējo šūnu darbību, bet es esmu tik mazsvarīgs, ka nespēju savu informāciju pārējiem nodot. funkcijas ir ierobežotas un nevienam nevajadzīgas.
aizvērt acis nevar, tad tā ir melošana sev, mainīt neko nevar pat sevi, nav iespējams, pieņemt visu kā ir - nekad!
un kurš teica, ka agrāk ir bijis labāk!? ja nedaudz paskatās pagātnē, tad tāds nabaga latvietis bija parasts zemnieks un vergs, nekas vairāk.
noslēgumam.
draugi, radniecīgas dvēseles. es sev parasti atgādinu ka ir arī tie 'citi' cilvēki un tad es rimstos(kritizēt, šausmināties par lietām 'realitātē'). es dzīvoju citā apsaulē kā daudzi 'citi' bet varbūt arī pārējie citi. tā ir maza pasaule...
...maza pasaule, bet spēcīga! un tā lielā pasaule ir liela tikai izmēros.
un nav tā, ka es nemīlētu cilvēkus, man viņu(varbūt sevis) ir žēl.