September 23rd, 2004

• nepakļauties, nepadoties, nesajukt prātā.
• 9/23/04 11:01 am
• sasodīts. kas tad man vispār būtu jārunā, lai es neliktos dīvains. ja godīgi, tad es pats sev liekos dīvains. un man patīk. mani nodēvē par pārāk nopietnu, tai pat laikā es runāju visādas muļķības, bet ko gan gudru cilvēki var runāt, nu ko? dzīve kā tāda tak ir muļķīga un tas viss pateicoties mūsu prātam. es nesaku, ka slikta, bet viss, ko darām nav nopietni. sabiedrība, valdība, māksla. visas radošās darbības. un viss, lai būtu patīkami dzīvot. mani tracina, kad es redzu aizbraucam eskortu ar svarīgām amatpersonām un veselu kaudzi maskās tērptiem "omoniešiem", tas liek justies tik muļķīgi, es esmu zemāka sķira, es esmu sabiedrības daļa, bet tie braucēji apsardzes pavadībā ir īpaši svarīgi cilvēki. iedomas, ka viņi dara kaut ko baigi nozīmīgu. un viss,lai saturētu kopā valstis un pasauli (protams, ja nebūtu visādu „atsaldēto” būtu vissvienkāršāk, bet nē kari, pārākumapierādīšana, atļaušanās utt) man nepatīk tie cilvēki, kuri ieņem kādu augstāku amatu un tēlo nezin ko no sevīm. pārējie ir niecības un tādā garā, tā vien jaušās iedomība un pārākums viņu sejās. varbūt man skauž? nezinu vai to var saukt par skaudību.
  mani neapmierina notiekošais, neba es sūdzos un veidoju anarhijas un revolūcijas plānu (bet vajadzētu, viss vēl priekšā, gan jau paspēs, ja būs labas idejas) iekļaujoties sistēmā, bet sistēmu nav iespējams gāzt un izmainīt, teiksim skatoties no tāda viedokļa,ka Portugalē 90 pāri procentu cilvēku ir katoļi un tad jādoma, kā gan viņi spētu pieņemt kaut ko citu.
  bet izmaiņas būs, bet mans domāt ne uz labo. atradīsies tie sistēmas lauzēji, kas tik tiešām ieviesīs anarhiju, jeb tā būs pati daba, kas atnesīs neiedomājamas izmaiņas.
  es nespēju lauzt bērnībā iemantoto pasaules redzējumu, ka tā ir tieši tāda. ak, kaut ar tagadējo prātu un uztveri es varētu atgriezties pirmajā klasē.
  
  ko es kritizēju, tad tā ir netaisnība, stulbums (šis termins ir visai āķīgs, jo es 100% apgalvoju, ka mani daudzi cilvēki par stulbu muļķi dēvē, lai jau),
  brutālisms, aprobežotība un vulgārisms. tas viss mani beidz nost. atliek izdzirdēt kādu rupjāku vārdu, jeb kādu aktivitāti no kāda "tēvaiņa" puses, tad tā vien gribās tam pa muti sadot, bet kas tādā gadījumā es būšu? tāds pats kā viņs + nogulēšu slimnīcā kādu laiku :D...+ zvērests no taekwondo laikiem „es zvēru neizmantot taekwondo nekrietnu mērķu sasniegšanai”
  
  jā mēs esam nākotne un es daru visu, lai to uzlabotu, es daru - nedarot neko. gudri runāt māk visi, bet kurš dara tā kā runā.
  uzvarētājs ir tas, kurš uz to visu noskatās ar vēsu prātu un pasmaida. Āmen.
• 8 commentsLeave a comment