August 11th, 2004

• 8/11/04 12:14 am
• Un vispār kāda jēga...lai cik es necenstos būt pozitīvs, esmu tik melanholisks un sevī noslēgts, ka tiešām tāds arī palikšu, kad esmu smējies? nekad! vismaz pēdējo gadu laikā. Cilvēks ir it kā individuālists, bet reizē sabiedrisks veidojums. Kas esmu es, nezinu, ne viens ne otrs, tikai sasodīts frīks. Vienkārši gribu to, ko rakstiju savā dzejolī:"noslīkt mirkļa emociju plūdos
  kļūt par pašu mirkli" teiksim par kādu satriecoši skaistu skaņu, kas nebeidzās...
  ir doma pazust.
  pazust, lai, varbūt, atgrieztos...
  ieprogrammēšu sevi kā robotu. atmetīšu visu, kas manī ir, atstāšu tikai sasodīto karkasu...tikai eksistēšu.
  Ko gan es varu gribēt. Muļķa cilvēks, kurš pats neko nezina, tik pa tumsu maldās. Prasās pēc depresijas smagas(bet nē, tāda man nebūs, jo es taču esmu stiprs:/ ;D :( ) tad varētu atļauties visu. Varētu teikt, kāda starpība, whatever, kāda jēga visam, ko daru, tik un tā aizieshu ātrāk vai vēlāk un tas ko daru būs kaķim zem astes, bet kam tas man pašam ir vajadzīgs, nu kam. meklēt kaut kādu garīgumu, būt nezin tur kādam. Viss skaistais tik un tā pēc laiciņa neeksistēs. Viss būs iznīcināts, viss būs sagrauts, piemēslots, klonēts un modernizēts, jā nakotne tā saucamā, lidosim kosmosā, sazināsimies ar zaļiem pērtiķīšiem, kuri par mums būs 1000x gudrāki, viņi sirsnīgi varēs par mums pasmieties. O, cilvēkam ir vajadzīgs viss, viņam ir jāiekaro galaktika, viņš visu sev pakļauj un kam pieskarās noposta. Sērga, parazīts uz Zemes. Gribi visu, bet nedabūsi neko, neko neko neko neko...jo nav jau ko ieguut viss jau tev ir kopsh pashas dzimshanas, tev viss jau ir, vajag tikai acis atvērt. Es aizpeldu visumā(tāds sīkums vien ir) attā, paliek tikai korpuss. smieklīgi. Kā tad es to spētu, ironija, bet varbūt tā arī labāk ;)
• Current Music: the cure
• Comments have been disabled for this post.