es neļaušos vairs skumjām, viņš tā pat nav cienīgs manu asaru. es eju savu, laimīgāku ceļu.

jūtos stipra, pārliecināta un gatava tam.

Ok, turpinājums... (tāpēc ka manī šodien ir daudz pozitīvas enerģijas un spēks).
Es agrāk to nebiju pamanījusi, bet tagad tā atverot acis konstatēju, ka man apkārt ir daudz apjukuši cilvēki(nu ja, vairāk gan jaunieši man pazīstamie) darbs, attiecības mainās biežāk kā zeķes. Un katrs cenšās sevi atrast. Labi, nejau visi jaunieši, man ir prieks, ka pazīstu arī tādus, kas ir brīvi un tādēļ, apmierināti un laimīgi ar savu dzīvi, viņi zin ko vēlās un ir spēcīgi.
kā ir ar mani? agrāk piederēju pie šīs apjukušās masas, kura dzenās kaut kur, nezin pēc kā. man bija vajadzīgi vairāki gadi grūtību, skumju lai saprastu sevi un ko tieši es vēlos. Labi, esmu jau guvusi baigo garīgo atklāsmi un mieru ar sevi(to es iegūšu tālāk, dzīves laikā) bet es redzu ievērojamu progresu ja paskatos uz sevi pirms kādiem... 3 gadiem, apmēram. vai pat pirms gada. vienkārši, ir tik daudz kas noticis un es esmu cīnījusies. uzvarējusi un zaudējusi un cēlusies,turpinājusi cīnīties. Un turpinu cīnīties, nav viegli, bet turpinu jo katru dienu kļūstu stiprāka.

vot tā, mīļie, dzīve ir interesanta.