dzeltens ripul's debesīs.
un pērkontēvš šodnakt krāso rōzā debesis..


skaisti.

*pievelk.

bez sirdsapziņas pārmetumiem paklusēsim par šo burvīgo nakti..

reiz kāds teica, ka krāpšana sākas mirklī, kad jau iedomājas par citu.


*tad laikam jau es esmu krāpniece.. un smagā formā.

mani nemoka bezmiegs, bet domas par vienu.
un vakar bija pēdējā diena. tā pagrūti bija aprast ar domu, jo vilktin vilka būt kopā.



ventiš.

ir drusciņ tukšuma.

un atkal kā toreiz.
varbūt mazliet citādāk, bet jūtos tā pat :)
ir labi, ka viņa ir mājās.

es jūtos nekāda - tāda jancīgi tukša. it kādzīva, bet ne tik ļoti.
tukši.

*reizem nokritis, bet piecēlies. un es ceļos. lēnām un pamatīgi.

gribu būt mājās, ieritināties segā un parunāt ar kādu. nostaļģija cenšas mani panākt, visas asās lauskas mēģina iedurties sirdī [vakara vējā lēni dejo mēness/ēnas uz ielām dejo līdz]

..

es sāku atvadīties jau laicīgi.

16.08 es ieveļos lidmašīnā un dodos uz ziemeļiem. :)

es atradīšu viņu un izraušu tai ģitārai visas stīgas, sagriezīšu bungu virsmas un sakliegšu uz viņiem..