man šodien sagribējās parunāties pašai ar sevi.
sastumdīt sapņu mākoņus gubās un palekties virs zvaigznēm.

viņš skāra manu plecu maigi jo maigi un iečukstēja klusināti ausī: ardievu. piepacēla seju un cēli aizsoļoja pa dzelteno lapu gatvi, tās lipa pie pazolēm, bet lepnums neļāva apstāties. lietus aizskaloja paliekošo smaržu, pazuda manam skatam. itin viss. kuš, gribu paklusēt mazliet, sakārtot sevi un joprojām turpināt mīlēt lietu un sevi - savu rudeni..

..