reizēm pienāk prātā doma par aptrakušajiem un par tiem, kuri pietrūkst.


šobrīd man apkārt tik daudz nesaprasto, ka pats topi nesaprasts.
es nezinu vai man ir jautājumi, bet es noteikti gribu dzirdēt atbildes lai vai kā. patiešām, mani tas nomoka.

runā, ka sarkanā krāsa uzbudina nervu sistēmu - mani nomierina.

pietrūkst man krītošu zvaigžņu un debesu savu, kur lūkoties un nenovērsties. eh. bet ja es salūzīšu, ceru, ka atradīsies kāds, kurš mani salīmēt spēs.


* nakts nav gulēta un šokolāde dus manā puncī, laikam beidzot jāliekas pie miera un jāceļas atkal augšā - šodien un drīz.

tomēr es neesmu viena un apkārt man ir labi cilvēki..