es gāju un viņš sekoja. nāca vilnis un noskaloja netīrumus no manas dvēseles. pienāca, pacēla un mēs iegrimām jūrā. pilnmēness apstaroja mūsu sejas un viņa lūpas maigi skāra manējās. vārdos vnk neaprakstāmi. un tad viņš runāja par mīlestību, ka tas nenotiek tikai tā pat.

par aizbraukšanu un lietām, kas nepiepildīsies. aizbrauksim katrs uz savu pusi, bet sirds tomēdr paliks vienotas, jo tas ir kas īpašs..
es kavēšos atmiņās, klausoties dziesmas un guļot viņa dāvinātā t-kreklā. un protams, atmiņas. siltas un vasarīgas.