ja tas bija tikai sapnis?
bet TAS tiešām bija sapnis.

jūras šalkas bija tik rāmas, pat vasaras laikā tā uzvedās skaļāk. ledus šķira viņus no ūdens, bet sniegs patīkami gurkstēja zem kājām. viņš viņai mācīja nostāties uz bluķīšas - stabili, abām kājām. uzvedās kā pirmklasnieki un biedēja viens otru ar šausmu stāstiem, atgriezās pie pamatskolas "Nāves ēnā", maziņš kašķis un atkal nesairstošs klusums. būvdarbu vietu apspēdēja neskaitāmi prožektori, bet viņš uztraucās par savu auto. tad nu nesasnieguši izteci, devās atpakaļ. bija aizritējusi tikai ceturdaļstunda, bet likās, ka mūžība. 'uzpīpēja' pie auto, kaut gan neviens no viņiem nesmēķē, pat lielā alkahola reibumā, kā beigu beigās noskaidrojās. sasēdās un devās.
un mājupceļš šķita, kā mājās esot - pazīstams. brauca mazliet par ātru atbilstošajiem laikapstākļiem - miglai, biezai, kā vairākkārtīgam līgavas plīvuram. un atkal pabrauca garām viesnīcai. un pēkšņi stop.
viņš gribēja citur. labi, viņa teica un braucu. pieturpunkts. viņi iztikām bez klusēšanas, un viņai nācās dzirdēt patiesību - abi viņi jutās šokēti no otra pateiktā.
- [tu nevri iedomāties kā es tevi gribu]!
- [mani kā sievieti vai tieši mani]>.
viņu māca spriedze un viņš atzinās, ka viņam ir grūti.
viņa vienkārši klusēja.
un tad viņi devās mājup - klusējot. atvadījās klusuma ieskauti. un vairāk ne ziņas, ne miņas vienam no otra. laikam jau tā tam bija jānotiek. bet turpmāk viņus pavadīs neredzama spriedze un nepateiktais.

viņi ir kaimiņi.