un viss tik strauji sagriezās kājām gaisā, ka es nespēju attapties.
jau domāju kā būtu viņu ieraudzīt dzīvajā, aptaustīt un pieglausties.
bet parasti, kad jau sadomājas, tad jau nekas no tā nepiepildās.
i'm confused.
joprojām bail no vilšanās.
bet viņš iedrošināja - nu kā būs, tā būs, ko tur vairs.
es nezinu vai būtu labāk atstāt visu kā ir - piebeigt pēdējos elpas vilcienus un chau.
bet tad es zinu, ka mani mocītu simtiem jautājumu kas un kā, kamdēļ un kur.

..

pirms tam mēs runājām vai manā d-grāmatā ir ieraksti par viņu.
- nebija.
bet nu ieraksti ir tikai par viņu.
- jancīgi, ne?

..

nu ko - laiks rādīs.
jo mājās tacu būšu tikai pēc 12 nedēļām = 3 mēnešiem - wow, pašai pārsteigums.