Quand j'étais loup

Fri, 04 May 2012 21:08:07 GMT

Jautājums, kas ir bijusi Tava labākā ideja ziņai, ir vienkārši nežēlīgs pēc aptuveni 2+ gadiem nekā nerakstīšanas un vairāk nekā 1000 ziņām saražotām pirms tam. Protams, ka vienmēr kaut ko var sadzejot, bet negribas. Atceros, ka bija ideja ziņai par to, ka pēc Latvijas lielveikalu "pārekoloģiskošanās" Stockmann trakajās dienās vienalga tiks izgrūsti plastmasas maisiņu kalni. It kā jau angļiem varētu patikt, bet nu liekas, ka nu kamõn.

Sun, 29 Apr 2012 07:29:12 GMT

Tas ir tur, kur nedrīkst iet. Kur es nekad nekļūšu dzīvesgudrāka vai beigšu domāt par to, kā varēja būt, vai kur sāpēs mazāk. Nav slikti, ka savulaik bija kaut kādi morālie kruķi, no sākuma - lai pieceltos kājās, tad- lai kleberētu kaut kā tālāk pa dzīvi uz priekšu. Tagad nevajag pat vairs tos, esmu atpakaļ uz kājām un varu ņipri doties uz priekšu. Ja ne tā sajūta, ka tā, kā pirms tam, es vairs neskriešu nekad.

Sun, 16 Oct 2011 08:40:46 GMT

Kā var kāds tik spītīgi turēties pie kaut kā, kas viņu beidz nost. Es nespēju, nespēju, nespēju palaist vaļā. Dzīst un neaizdzīst līdz galam un paliek pusdzijis kā mutes kaktiņš ziemā. Sāp un plīst tālāk.

Fri, 08 Apr 2011 07:57:18 GMT

Es gribu ataudzēt matus, notetovēties un notievēt. Ar prioritātēm dzīvē viss, kā vienmēr, kārtībā :)

Mon, 04 Apr 2011 03:52:24 GMT

Šodien veikalā parunājos ar jauniešiem no Devonas un sapratu, ka sasodīti pietrūkst Anglija. Un es tiešam nesaprotu, kāpēc. Varbūt tā ir Eiropa kopumā, nez. Kaut kā nejūtu pagaidām pilsētai tādu izteiktu garu un dvēseli un arī daudzi vietējie to nenoliedz. Bet taisnība viņiem ir vienā - ne tikai Vankūvera ir ļoti jauna (nākamnedēļ 125 gadi), bet arī pati Kanāda un laikam jau laiks tomēr ir tas, kas šo dvēseli lielā mērā rada.

Thu, 31 Mar 2011 07:44:23 GMT

Izrādās, ka man vēl arī ir jūtas. Varbūt, ka šajā situācijā jābūt drīzāk pateicīgai par šo atgādinājumu.

oi!

Wed, 09 Mar 2011 21:42:42 GMT

Pagaidām viena no interesantākajām lietām, ar ko man, atrodoties šajā pilsētā, nācies saskarties, ir manas pašas sapņi katru nakti. Tie ir bijuši tik dažādi, sākot no nenormālākajiem murgiem naktīs pēc kārtīgas iedzeršanas, kurus atceroties, arī gaišas dienas laikā sametas baisi. Un tad ir tie sapņi, kur man liekas, ka es redzu savu dzīvi tā, kā es to gribētu un tad es neceļos augšā līdz vieniem dienā, lai šo sapni izsapņotu pa kārtīgo. Varbūt tas mainīsies, bet pagaidām man liekas, ka man nav nekādu sapņu un ambīciju dzīvē attiecībā uz manu karjeru un tas droši vien ir visai nožēlojami, ņemot vērā, piemēram, naudu un laiku, kas ieguldīti, lai skolotos un mācītos, bet man šobrīd tik svarīgākas liekas citas lietas, bet tanī pat laikā šķiet, ka tieši tādēļ, ka es to tik ļoti gribu, tas nekad tā arī nepiepildīsies. Un pats smieklīgākais, ka tas nav ne putna piens, ne saule no debesīm.

Šodien

Fri, 04 Mar 2011 01:53:38 GMT

Šodien es esmu slinka un neko jēdzīgu nedaru, darbu nemeklēju, lai gan izskatās, ka šai pilsētā to izdarīt būs ļoti grūti (un viss tik dārgs, viss tik dārgs, ka, ja līdz mēneša beigām nekā nebūs, es braukšu citur). Tā vietā es skatos The Office un ēdu Reese's zemesriekstu sviesta groziņus un, ja būtu sērkociņi, drošvien arī pīpētu. Motivācija braukt šurpu noteikti kaut kāda bija. Vai ne?

Pievilcības likumi

Wed, 02 Mar 2011 23:06:20 GMT

Nr.1 (un galvenais) Neatbildēt uz vēstulēm/īsziņām un visa cita veida komunikācijas mēģinājumiem. 100% Guaranteed.

Mon, 21 Feb 2011 03:39:07 GMT

Prezbiterāņu baznīca un margaritas pēc tam. Vajadzēja būt vēl jogai pirms visa tā. Ņujorka, mazais.

Mon, 14 Feb 2011 17:12:54 GMT

Un tad, kad liekas, ka visaa visumaa Tu turies diezgan labi, vot, iesper tomeer kaut kas pa pakruuti un puņķi un asaras.
Es kādu laiku drošvien nebūšu spējīga darīt noteiktas lietas, negrimstot depresijā.

Thu, 20 Jan 2011 19:57:41 GMT

Reizeem ir zheel, ka dazhus cilvekus sava dzive esi ielaidis par velu. Bet citreiz tu saproti, ka atrak to izdarit nemaki vai nu nekaunibas trukuma vai citu iemeslu del. Bet ir zhel visu to skaisto brizhu, kuru, Tev, diemzel, nav varejis but, lai gan atkal - kurs zina, ka tas viss beigas iznaks.

kopš septembra

Fri, 10 Dec 2010 13:09:40 GMT

Jā, es jūtos diezgan slikti par to, ka kopš septembra neesmu atrakstījusi 75% cilvēku, kas man ir rakstījuši, bet joprojām izlasot jautājumu "Nu, kā ta labi klājas?" vēnas ieniezas uz griešanu. Nu nevaru aprakstīt visu vienā rindkopā, bet katram cilvēkam veltīt palagu nozīmē nepārtrauktu sēdēšanu internetā, kas, paldies dievam, tehnisku iemeslu dēļ vismaz šobrīd nav iespējama. Bet mērķis ir dienā tik daudz ko padarīt, neatkarīgi no tā, vai brīvdiena, vai desmit stundu maiņa darbā. Tas nenozīmē, ka man visi ir pie kājas un tā, bet laikam vienreiz par visām reizēm ir notikusi tā pārslēgšanās uz "manas mājas ir Anglijā" režīmu. Un es vairs nelasu tvnetu un nelieku bildes draugos, un tā vietā tad jau drīzāk ir vietējās avīzes un feisbuks un nevis tāpēc, ka stilīgi, bet tāpēc, ka ir saprasts, ka nav jēgas likt savu roku pie arkla un skatīties atpakaļ, jo no sentimentālām atmiņām nevienam labāk nepaliek un laikam jāsāk beidzot arī kaut ko domāt par nākotni. Pārsteidzošā kārtā pēdējos mēnešus esmu konstatējusi, ka UK tā sacīt "has grown on me" un, pat ja es te laikam nekad negribētu pārvākties uz pastāvīgu dzīvi, man vienalga šie mēneši šeit ir skaisti. Un brīdī, kad Džonatons piešķīra brīvu nedēļu uz Ziemassvētkiem, nebūt nebija tā, ka sirds aiz priekiem gavilēja, drīzāk bija tāds "nu, vismaz vecvecākiem būs prieks". Jo man ir kaut kā tā, ka drīzāk labprātāk ceptu piparkūkas un tītarus tepat, pat ja Andrejam pohuj par Ziemassvētkiem kā tādiem, tomēr te ir arī citi draugi, kuriem, paldies Dievam, nav viss vēl pohuj. Tiesa, tai nedēļai nākot tuvāk, bišķiņ sāk ieslēgties prieks par došanos mājās un pārdomas, ka varbūt arī beigās negribēsies braukt prom, īpaši tāpēc, ka laikam tas būs pēdējā mana vizīte mājās pirms došanās uz Kanādu, ja viss notiks tā, kā plānots.
Es nespēju šodien neko sakarīgu uzrakstīt.

Fri, 22 Oct 2010 14:47:53 GMT

Viss mainās, pat ja tā neliekas un ilgi neliekas. Lai vai kā citreiz gribētos pagriezt laiku atpakaļ, Tu saproti, ka Tu to nekad nepiedzīvosi ar tādām pat izjūtām, kā toreiz, jo nu viskaut kas notiek pa vidu, kas pamanās Tevi izmainīt, un tā tālāk. Tagad nav laika domu attīstīt, bet nu tā viņš ir.

Fri, 24 Sep 2010 15:24:13 GMT

Pusdienās uztaisīju Quorn chicken style pieces ar Ķīnas saldskābo mērci un nonācu veģetāriešu debesīs (nē, es nenoindējos)

Tue, 21 Sep 2010 13:22:21 GMT

Aizeju uz darbu un mani aizsūta mājās un apgalvo, ka nav izmainījuši grafiku, lai gan es zinu labāk. Tad nu tagad jāizdomā kaut kas vērtīgs, ko šo divu dienu laikā izdarīt. Varbūt jānobriest vēl vienam darba atrašanai, īpaši uz ziemassvētkiem, kad visiem visu vajaga. Lai arī stundiskā aina tuvākajām nedēļām nav no tām drausmīgākajām, tā nav arī tā pati optimistiskākā un, ja reiz es te esmu, lai krātu, krātu, krātu, varbūt jāatrod kkas pa naktīm, nezinu. Otrs diezgan interesantais jaunums ir tāds, ka atradu uz manas Kanādas ievadvēstules date of expiry, kas ir nākamā gada februāris un tagad mēģinu noskaidrot no vēstniecības, vai tas tomēr nozīmē, ka dedlains iebraukšanai Kanādā nebūt nav šī gada beigas. Un ja tā, tad es vēl neesmu izdomājusi, kā tas varētu ietekmēt manu dzīvi, bet principā varētu,lai gan māsa mani drošvien nosistu, ja es uz Ziemassvētkiem pie viņas neaizbrauktu, bet vai man būtu pēc tam nauda braukt atpakaļ uz uk, pakrāt vēl naudu un tad braukt uz Kanādu, ai dont nou.
Kaut kā saudzīgi ievados atpakaļ dzīvē UK, vakar likās, ka, izkāpjot no lidostas autobusa, kritīšu Andrejam ap kaklu un raudāšu par mājām LV, bet, kā rakstīju, Anglija mani sagaidīja silta, saulaina, draudzīga un mierīga, tā, ka izkāpjot no autobusa izkāpu, smaidīju un mēs gājām nevis mājās, bet dzert aukstu sidra pinti vietējā Wetherspoons, kur logi bija līdz galam vaļā un vakara saule atgādināja drīzāk vasaru, nekā septembri bet podos karājošie vīteņaugi -kaut kādu Spāniju vai kaut ko uz to pusi. Mājās gan, pastāstot kā mani nav ietekmējušas nekādas laika zonu maiņas, šķiet, jau ap plkst.22 aizvēru acis un aizmigu.
Vispār jau dīvaini, aizbraukt mājās, apjaust visas tās lietas, kas Tev pietrūkst, dzīvojot UK un ar domām par nožēlojamo dzīvi trimdā, braukt atpakaļ uz Angliju un tad saprast, ka ar laiku arī te ir izveidojies mazs stūrītis māju un pat cilvēki uz ielas vairs neliekas kaut kā sveši, par ja ir angļi un es viņiem labākajā gadījumā esmu poļu imigrante, bet kaut kāda piederības sajūta ir, nez.
Labi, ungāri virtuvē atkal sāk taisīt bujāni, tā kā būs jāaizbrauc vienreiz pabraukāties ar riteni, kamēr Andrejs vēl nepārnāk no darba un man ir laiks tikai sev. Atvasara, skaista atvasara.

Tue, 21 Sep 2010 07:29:50 GMT

Bristol greeted me back with a nice Indian summer

Sat, 18 Sep 2010 17:21:10 GMT

aizgāju uz Turieni. palika ievērojami labāk. vēl viens iemesls, lai gribētos nebraukt prom, pat ja es zinu, ka uz Turieni, visticamāk, tad mēnešiem neietu,.

Messed up in head

Sat, 18 Sep 2010 14:03:59 GMT

Šodien atvadījos no vecvecākiem un mammas, un, lai arī lidmašīna tikai parīt, liekas jau ka bezmaz vai pēc stundas. Braucot mājās, nāca drusciņ pinkšķis par to un vēl citu un tad likās, ka braukšu mājās un vienreiz kārtīgi izkaukšos, jo parkā to darīt nelikās jēdzīgi+tas noteikti beigtos ar to, ka jāpērk cigaretes, bet es pilnīgi pie katra smēķa dzirdu, kā mans kakls mani nolād.
Vispār es sāku domāt, vai šī mana iegriešanās Rīgā nav bijusi sūdīgāks scenārijs nekā neiegriešanās, jo, jā, tagad man gribas rudeni Latvijā, lai arī lietainu, aukstu un sakainu, bet ar to trūdošo lapu smaržu, pret kuru Anglijā drošvien jau ir izdomāts gaisa atsvaidzinātājs (ja viņiem vispār lapas birst), man ļoti patīk būt Mājās Mājās, kur visa kā ir gana un rīti klusumā ar kafijas krūzi rokā un pledu apkārt. Un vēl ir cilvēku loks, kuri drošvien mani tagad ienīst, jo es neesmu viņus satikusi. Bet nu.
Bet tanī pat laikā ir joprojām tik daudza kā, kamdēļ man labāk būtu te nebūt, gan savas, gan citu cilvēku dzīvju labā, jo pašreizējā situācijā es no sirds esmu spējīga domāt tikai par sevi, bet, nē, tanī pat laikā es negribu par to kaunēties, jo domāšana par citiem nereti ir bez atdeves un es vēl laikam neesmu pietiekami garīgi nobriedusi dzīvot tā. Galvā kārtojas noteikta shēma, kurai īstenojoties, tad nu gan es sākšu domāt par citiem. Visticamāk, tā tas nekad nenotiks un šī shēma strādās tikai pie pirmā nosacījuma un tomēr.
Tāpēc, kad gribas raudāt, uzsedzam to balto, pūkaino un silto segu, zem kuras paraudāt nevar un rītdien jau ir jauna diena, vai ne?

Fri, 03 Sep 2010 10:53:23 GMT

Uznāk dusmas par savu finansiālo bezspēcību, kas liedz beidzot tikt pie normālas mājvietas šeit. Varbūt jāņem kredīts?

Tue, 10 Aug 2010 21:31:48 GMT

Nopirku biļeti 10.septembrī uz Rīgu. Atpakaļ drošvien 20.septembrī, bet tas nav tik svarīgi, jo, jo es paspēšu satikt Tevi pirms Tavas nozušanas tālēs zilajās, dārgā.

Thu, 05 Aug 2010 15:15:40 GMT

Pēdējā laikā sanāk aizdomāties -a wtf, ko es te vispār daru. Es neteikšu, ka te es esmu atradusi kaut kādu dzīves piepildījumu garīgā ziņā, zelta bedri materiālajā izpratnē, savukārt sociālo aspektu es labāk aiztieku pēc iespējas mazāk, jo nu fakts paliek fakts, ka es te esmu nedaudz viena kā pirksts. Vienīgais mierinājums varbūt ir joprojām iekšā gruzdošā apziņa, ka tur, atpakaļ, nebija labāk (noteiktos aspektos), pat ja daudz kas teorētiski (bet ļoti iespējams- mānīgi) nokārtojās pēdējo dienu laikā. Viena atziņa gan man šodien trāpīja kā ar āmuru pa galvu - es esmu morāli atkopusies un nepiedien man vairs gulēt mājās nolaistām rociņām un ņerkstēt par bijušo. Tomēr Kanāda vēl liekas pārāk tāla un vēl nematerializējusies, bet tas īstais brīdis pienāks, es zinu.
Vakar par 50 mārciņām nopirku lietotu, trīs gadus vecu velosipēdu, manuprāt, ļoti labā stāvoklī, vai vismaz tādā stāvoklī, kas visai mokošo 40 minūšu gājienu turp (un/vai atpakaļ) noīsina līdz minūtēm 15, turklāt atpakaļceļā atliek tikai uzsēsties uz velosipēda un ripot lejā no kalna un vispār man tā patīk braukt ar velosipēdu. Šodien veikalā visi pirka pužļu paklājiņus un es atcerējos, ka man vispār arī baigi patīk likt puzles un varbūt vajadzētu pie kādas tādas tikt un vispār ir tik daudz lietu, kas aizrauj, patīk un gandarī. Kā piemēram komplimenti par akcentu, kas, kopš nomainīju vārda nozīmīti "Katrina" uz "Kat" (kā nezkādēļ manu vārdu saīsina angļu kolēģi) veikala apmeklētājiem drīzāk liek jautāt, vai esmu no Kanādas, nevis tuvoties ar kārtējo "Dzien dobry", vai kā nu tas rakstās. Paradoksālākais gan ir tas, ka arī Anglijā vārds Katrina tiek likts bērniem, bet nu labi.

Wed, 09 Jun 2010 00:14:45 GMT

Dzirnas ir viena no lietām,kas man visvairāk pietrūkst no Latvijas un skatoties, kā vēl uz labo pusi mainījās nodarbību grafiks-nāca klāt Rūta, klasika, trīs nodarbības nedēļā (lai gan pazuda Monta un kaut kas vēl, ko neatceros), gribas kaukt, jo nekā līdzvērtīga daudzveidīguma un regularitātes ziņā pagaidām man šeit nav, neizslēdzu iespēju,ka vajag tikai rakt un būt spējīgai maksāt. Tā kā ar pēdējo pagaidām ir kā ir, arī neroku. Varbūt nepareizi.
Vēl gribu piebilst, ka divi pusslodzes darbi ir nāve, pirmdien kopumā abos darbos nostrādāju 10 stundas un, nākot mājās, gribējās vien smagi piedzerties,turklāt nav smieklīgi, ja uz plkst8 no rīta jānokļūst uz darbu otrā pilsētas pusē, lai gan nav smieklīgi iet uz darbu plkst.7 no rīta pilsētas centrā. Iespējams, iešu no sliktāk apmaksātā darba prom, negribu pakārties pirms laika.
Dancāaat.

Tue, 01 Jun 2010 20:22:30 GMT

Dzeru šņabi, kas iegādāts par bezdarbnieka pabalstu. Man bija tas jāpasaka.
"Blūberī smirnof tventī van," piebilda Andrejs.

Rokenrols?

Mon, 17 May 2010 14:45:12 GMT

Šodien bija pirmā darbadiena River Island apģērbu veikalā, kur pieteicos darbā par pārdevēju un pēdējās divas nedēļas juku prātā par to, kā lai izskatās darba intervijā. Tātad, darbs ir dabūts, 12 stundas nedēļā, izrādās, ne gluži tirgojot drēbes, bet no rītiem šķirojot pasmagas kastes un pēc tam stundām karinot no tām drēbes un kabinot klāt pretnozagšanas pīkstuļus. Vispār bija diezgan neforši, but I'm not whining (yet) un es vēl nezinu, cik tur maksās, bet drošvien ka minimālo. Pēcpusdienā biju uz vienu no getoīgākajiem rajoniem Bristolē, kur man bija tikšanās par darbu jaunā Lidl veikalā, kas jūlija vidū atvērsies 40 minūšu gājienā no mājām, bet tā kā veikals vēl nav uzcelts, tad bija jātiekas kādā no jau uzceltajiem veikaliem, tāpēc arī gāju tur. (Lūk, loģika!)
Tur bija ārkārtīgi ātri runājošs angļu menedžeris, kurš tiks pārcelts uz jauno veikalu un meklē sev superīgāko komandu ar apņēmīgiem, sūri strādājošiem un tā tālāk cilvēkiem un vairākas reizes uzsvēra, ka Lidl veikalos visi dara visu, nevis sēž tikai kasēs un urbina degunu. Droši vien viņiem tur tiešām nāk daudz deguna urbinātāju, jo citu iemeslu tam, kādēļ tas bija jāatkārto tik daudzas reizes, es īsti neredzēju, ja vien mērķis nav aizbiedēt potenciālos darbiniekus, bet tas būtu dīvaini, vai ne? Nu jā, īsti nesapratusi es biju arī tādu lietu, ka viņi vēl domās, vai mani grib, jo no pēdējās telefonsarunas nopratu, ka darbs ir rokā, bet tagad izrādās, ka es varbūt tikšu aicināta uz nākamo kārtu. Jūlija vidus gan ir diezgan dibenā, neraugoties uz to, ka tas būtu pilnas slodzes darbs utt. un, jā, izsklausās, ka tad uz Latviju es arī netiktu vasarā. Turklāt tās visas runas par hard-working un best of the best man izraisa alerģiju. Drošvien es arī negribētu savā veikalā nolīgt deguna urbinātājus, bet man nepatīk visa tā darba monitorēšana, īpaši tad, ja es vairāk nekā pusē gadījumu cenšos visu darīt pēc labākās sirdsapziņas.
Vispār ir neliels gandarījums par to, ka man beidzot kāds ir arī sācis atbildēt un tas ne vienmēr ir noraidījums. Pagājušajā nedēļā biju uz interviju "Boots", kuri meklēja pārdevēju un, lai arī dienu iepriekš biju dabūjusi darbu River Island, ko patiesībā ļoti gribēju, izdzirdot, cik viņi maksā par stundu "Boots", acīs iedegās naudaszīmītes, jo es apjēdzu, ka varētu iekrāt ne tikai Kanādai, bet izmaksāt radu un draugu ciemošanos šeit, pārcelties uz labāku dzīvesvietu. Protams, šādos brīžos Tu tomēr darbu mēdz nedabūt un tā arī notika šoreiz. Toties tagad pēkšņi atbildēja Youth Hostel association, kur joka pēc pieteicos pagājušajā nedēļā. Viņiem ir hosteļu recepcionistu vakances vairākās Anglijas vietās,tuvākā no Bristoles mērāma vairāk nekā 100 kilometros, bet dažas no tām liekas tiik skaistas, vēl viena kaut kādā nacionālajā dabas parkā Skotijā. Akolaidara? Jo vienai braukt negribētos, bet diviem nezin vai ir iespējams.
Vakar redzējām kaut kādu akmeņu ieguves vietu netālu no šejienes. Skaisti, visss oranžīgi