Braukt uz māju mājām vienmēr ir ļoti slikta doma, jo tām istabām ir aura. Gan tukšajai māsas istabai, gan manējai.
Ir jau paradoksāli un varbūt nožēlojami, ka prombūtnes laikā prātā nāk tikai labās lietas, bet šovakar sniga un es, stāvot ar tēti un brāli pie Incognito durvīm un gaidot picu, atcerējos "Turības" dzelzceļa staciju savas dzimšanas dienas vakarā, šķiet, pirms pieciem gadiem, kad gaisā virmoja jaunās smaržas un bija mazliet spēlēšanās ar uguni un apziņa, ka vēlāk būs slikti, bet tā uguns bija tik silta.
Es neesmu radusi naktīs gulēt viena, taisīt sev ēst vienai, nepirkt marcipānu nevienam. Un ir lietas, kur var piesiet sirdi un kas var arī kļūt par sirdslietām, bet, bet, bet ir vajadzīgas tās siltās rokas mājās.

Man liekas, ka cilvēkiem, kas nemāk rakstīt angliski, vajadzētu oficiāli aizliegt to darīt. Pat ja tas izklausās veci un kašķīgi, bet kā var nosaukt galeriju par "Leafs falls in the right places"?

Ja neskaita to sasodīto by default vientulības sajūtu, tad es teiktu, ka es esmu teju vai laimīga. lai gan, godīgi sakot, tur pie vainas varētu būt alkohols. Šodien gribējās seksu un tā, ka maz neliekas.