Ja pirmie vārdi, kas izskan klausulē katrreiz, kad tiek piezvanīts vecvecākiem, ir pārmetums par nezvanīšanu un neparādīšanos, man pazūd vēlme jebkad ar viņiem kontaktēties. Jo tas izskan vienmēr, vienmēr, pat ja tu esi centies labu laiku likties zinis - apciemot, zvanīt un visādi citādi dot par sevi ziņu. Šorīt es savā ziņā ļoti apbēdināju opi, bet es jau kādu laiku domāju par to, cik ļoti es priecātos, ja viņi visi par mani interesētos nedaudz mazāk. Pat ne nedaudz. Vienkārši - mazāk. Un kaut man nebūtu mobilā.
Jo tas ir tik smieklīgi, visa šī ņemšanās un uzmanība un obligātie apmeklējumi pie šiem vai tiem cilvēkiem, ar kuriem var burvīgi aizpildīt laiku, bet emocionālās atdeves vai ieguvumu jau patiesībā nav nekādu, jo pārrunājamo tēmu loks ir šaurs un formāls, atbildes jau iepriekš ir definētas pēc pareizo atbilžu labākajām tradīcijām, līdz ar to - nekā jauna. Uz Kanādu braukt ir slikti, jo tas ir tālu un vispār, dejošana ir fine, kamēr tas netraucē darbam un, ak, darbs, ir kaut kas, pie kā vajag turēties no visa spēka un pat ne prātā neapsvērt domu no tā aiziet. Jo pretējā gadījumā krīzē slīgstošajā kapitālistiskajā sabiedrībā tas taču nozīmētu pašnāvību, vai ne?
Vēl visā skaistās dzīves kokteilī man pietrūkst tikai patiesi "forša puiša", jo manējais nesaprotamā kārtā izrādās aizbraucis uz ārzemēm, līdz ar to, kā savulaik man atreferēja māsa, no visa iznākusi tikai tāda "pavārtīšanās pa gultu un čiks".
Puskaraļvalsti par mieru, klusumu un labprātīgi iespējamu vienpatību. Un pēc tam otru pusi par privilēģiju satikties un runāt ar cilvēkiem, ar kuriem es to tiešām vēlos darīt.