Lāpīšanās beidzās ar vēl grandiozākām fiziskajām (un morālajām) pa ģirām.

+es pēdējā laikā nevaru izturēt tos jaukos un pareizos cilvēkus aiz sienas. bļin, es gribu gulēt, nevis klausīties trauku šķindoņā un dziedāšanā. for crying out loud- jūs tiešām nekad netusējat un neguļat līdz pusdienlaikam? katru rītu ir jāceļas septiņos???

labi, manī vēl runā šņabis. un nav ideju, ko lai dara šovakar.

+viss dzīvoklis tagad nes pēc piededzinātas eļļas un man liekas vieglāk būtu pakārties, nekā to izturēt

Tikko pamodos un jūtos emocionāli pilnīgi nejēdzīgi.
Rugainis vakar sadzērās un nāca ar mani runāt par aizbraukšanu un es nezinu, vai viņš to apzinās, vai nē, bet katrs viņa vārds ķēra dubultā sāpīgi. Par to, kāpēc viņš mani izvirzīja tai stulbajai balvai un kā ir patiesībā. Stāvēju, atstutējusies pret biljarda galdu un knapi valdīju asaras. Bet raudāt man ļoti gribējās arī tad, kad sāku močīt viņam pretī par to, ka neredzu iespēju turpināt rakstīt, vismaz par to tēmu, par ko rakstu šobrīd. Un es biju prasījusi palīdzību, es biju teikusi, ka man nāk virsū radošais apsīkums, ka lai kāds iesaka, ko ar to visu darīt, jo nevar bū labs žurnālists,ja Tevi nekas vairs neinteresē.Tā, lūk.
Uz to viņš teica, ka principā žurnālistam savā jomā ir jābūt gudrākam par redaktoru un ka neviens redaktors nepateiks, ko man rakstīt.

Tu esi tas ko tu dari, viņš teica un aizliedza man strādāt makdonaldā, lasīt sēnes vai jebko citu.
Why it doesn't get any easier?

Vakar noskaņojums bija uz galu atdošanu, bet nevis aiz kaut kādām bēdām vai gruzoniem, bet vienkārši aiz tā neiedomājamā tukšuma, pret kuru, kā man sāk šķist, nelīdz ne aizbraukšana, ne arī kas cits un sāk likties, ka būtībā jau nav vērts pret kaut ko no tā tukšuma cīnīties, jo nav vairs iekšā meklēt kaut ko augstāku un tad tu ne dzīvo, ne nedzīvo, bet vienkārši nemirsti, tā es to stāvokli definētu.