Skatījos filmu pa LTV1 par niksonu un bija jau ļoti skaisti, bet apnika un nenoskatījos.
Locīju andrejam no stieplēm dāvaniņu un beigās tās stieples deformējās baigi un es visu izmetu miskastē.
Man savā ziņā ir škrobe par to, ka man darbā neliek jau strādāt uz pilnu slodzi, jo es gribu ātrāk, lai pienāk tās mazās ellītes diena, kad es ne ar ko netieku galā, bet tad visu pārvaru un kļūstu ahujennā, tā kā pokemonos viņi ar laiku kļūst arvien krutāki.
Spārnotā doma - Vai smaržīgs tualetes papīrs attaisno tualetes atsvaidzinātāja problēmu, nogriežot to pašā saknē?
Un es esmu atklausījusies H20 "Uzmini nu" un nezinu, kādēļ, bet tieši šovakar man sagribējās to klausīties vēl un vēl, lai arī tur nav nekāds oh un ah
Meklēt Valentīndienas dāvanu ir garlaicīgi un apnicīgi un apnicīgi un... apnicīgi, jo tad, kad pietiekami ilgi esi maisījies pa veikalu, Tev visas idejas sāk kļūt stulbas.
Nosmējāmies ar māsu visu mājupceļu, varbūt tāpēc tagad tāds trulums.
Ko lai vēl ieliek plejlistē?

El manifesto.

Tik ļoti gribētos citādu vakaru, tādu, kāds sen nav bijis, varbūt tādu, kāds vispār nav bijis. Un es pat zinu, ko es šādā vakarā gribētu darīt, ar ko vakaru pavadīt.
Man nav laika dzīvot savā galvā, es pat nezinu, vai es tur gribētu dzīvot, bet man ir līdz kaklam tā realitāte, kas jau kuro dienu/nedēļu/mēnesi ir vienīgā ēdienkartē. Varbūt, ka cilvēki, kas dzīvo savā galvā, domās un ilūzijās, pārsvarā dzīvo psihoneiroloģiskajos pansionātos, bet visticamāk ka nē. Ja es dzīvotu savās domās, es jau sen būtu saprecējusies ar Eštonu Kačeru, dzīvotu kaut kur citur un darītu daudz ko citu.
Ir šķebinoši tik daudz domāt un atgremot domas. Man pat vairs negribas runāt, jo tie vārdi ir jau reiz pateikti vārdi, tagad tā ir otrā pārstrāde. Esmu atklājusi, ka man ļoti nepatīk atkārtot divreiz to, ko saku, bet, ja to man lūdz atkārtot trīs reizes, tad jau būtībā man ir kļuvis vienalga viss, ko es pateicu, jo pateiktā vārda burvība novalkājas. Varbūt tāpēc Dievs negrib, lai Viņa vārdu valkā, nemaz neizdarot atkāpi par to, ka vispār viņš runā par nelietīgu valkāšanu'. Šodien izdomāju, ka Dievs man smaržo pēc svecēm. Es aizdedzināju istabā sveces un man likās, ka kaut kur smaržo kaut kas tāds, kas man atgādina Dievu un sapratu, ka tās ir sveces.
Varbūt, ka nemaz nevar vienkāršāk. Varbūt, ka ar visiem cilvēkiem ir grūti, agrāk vai vēlāk. Šodien galvā skanēja "Breakfast at Tiffany's", bet tur ir vārdi par to, ka nav kopīga pamata, no kā sākt un tad viss pašķīst.
Es pat jūtu, ka man būtu kauns to atzīt, bet man ir neizturami nepieciešama uzmanība un mīlestība. Es esmu ļoti nerentabls cilvēks, jo es negribu un nemāku un dažreiz netaisos nemaz kaut kā atdarīt to labo, ko man dara citi. Man nav interesanti cilvēki, kas morāli ir vājāki par mani ( ne jau par morāles vājumu es runāju), mani izaicina spēcīgas personības, bet mana mīlestība pret viņiem ir koks ar diviem galiem un jautājumu- nu, nu, vai man izdosies viņu nolikt pie vietas?!
Nē, nē, definitely viss nav kārtībā.
Man vēl ir daudz, ko iedot, bet es nekaisīšu pērles. Es gribu radikālas pārmaiņas, citādi šinī katlā ne tikai vīnogas, bet arī zupa ir skāba. (nē, es diemžēl neesmu tikusi pie zāles)
Tikai es zinu, ka tas, kam es to gribētu pateikt, šo ierakstu, labākajā gadījumā, izlasīs pēc gada.

Un tomēr piektdienas un sestdienas vakaros es labāk gribētu kalbasīt klubā pie "aktuālākajiem hiphop hitiem" (© Andrejs)
Galu galā.