Vakar pirmo reizi iepazinos ar Andrejsalu. Un tur arī noslēdzās mana visai īsā muzeju nakts. Un es nezinu, vai tas bija sidrs, ķiršu tabaka, ugunskuri vai vienkārši "heat of the night", bet tur bija visai fantastiski. Un šodien man ir saburzīto matu, sejas un apziņas rīts. Kurš šodien rakstīs kursadarbu? Katrīna jau noteikti nē.

Ienākošais zvans. And then I think to myself - WTF?

Esmu iegādājusies pavasara kurpes par 36.95latiem.
Un neatkarīgi no kurpēm es būšu šī pavasara karaliene.
Un vispār manas dzīves mērķi ir visai patālu no tā, kādus citi no manis vēlētos sagaidīt.
Man metas nelabi no jums, klišejiskie cilvēki!

Kad lasu ziņās vai kaut kur citur par Droghedu, pārņem satraucoša sajūta.
Tomēr šī vasara bija brīnišķīga, un, lai arī visvairāk piedzīvojumu bija tieši Ašburnā, ar Droghedu to nevarēja ne salīdzināt, tomēr visa tā ainava un Boinas upe etcetera, etcetera. Ja būtu padzīvojusi nedaudz ilgāk, gan jau būtu savu dzīvīti iekārtojusi.
Un man šobrīd ļoti gribētos sēdēt Boinas krastā (starp citu, tā ir upe, kas manā žurnālā ir bekgraundā), jā tieši tajā vietā es gribētu sēdēt, ēst St.Bernard Diggestives pa 0.6eiro paciņā un baudīt vasarīgu pēcpusdienu, kamēr saule cepina muguru.
Šajā vecumā man nevajag nostaļģiju pēc dzimtenes ārēm, šajā vecumā kājām jābūt apautām (aah, no rīta ceļos, auju kājas..., tas ir burvīgs pateiciens!) Es tik daudz ko vēl vēlos redzēt. Es gribu uz Īriju vēlreiz, satikt Sligo un Aidas un vēl es noteikti gribu uz Ēģipti kopā ar Andreju un uz Afganistānu un uz Kubu un noteikti uz Štatiem. Un man liekas, ka Dienvidvācijā arī man būtu, ko redzēt. Un es nevēlos vienkārši aizbraukt, es vēlos tur arī padzīvot. Visur!