Tipināju lietū pa Vecrīgu, nepieklājīgi ilgi smaidīju un domāju, ka esmu pelnījusi neglābjamas optimistes titulu. Lai arī mana rieva pierē un biežā īdēšana varētu liecināt par ko citu, es pārdroši klusībā vienmēr zinu, ka ir forši.
Un es smejos par to, ka vienmēr bibliotēkās ir spodrības dienas. Vienmēr, kad es uz tām nolemju aiziet.
Un es iesmaidu par to, ka Indulis, kā vienmēr, ir ārkārtīgi pieklājīgs, smaidošs un ātri projām mūkošs. Un par to, ka darba intervijā blūze varēja arī nevērties vaļā. Un ka es varēju neaizmirst padomāt par algas lielumu un, kā izskaidrot to, kāpēc man vēl, izņemot naudu, nepieciešams darbs tūrisma nozarē.
Un par to, ka pēc piecām gaidīšanā pavadītām stundām šahs nenotiek, jo lekcijas vietā ir šaha guru turnīrs. Un ka tante Lutera akadēmijā atzīstas, ka labāk gribētu, lai es grāmatas kopēju, nevis pārfotografēju, jo bibliotēkai vajag naudiņu.
Nesmaidīju vien par tizlo, oficiālo apģērbu. Nīstu formālas drēbes.

Slava jaunības mūzikai un alkoholam!

Tas laiks ārā nerada vēlmi ne skriet, ne pastaigāties, ne veidot matus, ne tīrīt apavus. Es zināju, ka, atgriežoties no Tulūzas, Rīga būs pelēka, bet ne jau nu tik pelēka, sasodīts! Šis "nogruzies-paargriez weeenassz-nošaujies-sapūsti zemē" pelēkums. Millionreasonswhyihatelatvia. Āa, mirsti, stulbais lietus, tu, kas esi pārāk tizls, lai lītu vismaz skaisti! Damn!
Gribētos šo to attiecībā uz šo un to vērst par labu, bet bērnības pieredze rāda, ka ja kaut ko pietiekami ilgi cenšas uzlabot, tad var attapties ar zīmēšanas lapā izdzēstu caurumu, vai arī ar ezītī nogrieztiem matiem.
Ja es dedzināšu sveces, noteikti aizmigšu. Bet galīgi neiebilstu pret mazu gaismiņas ienešanu šodienā.
Aiztieku klavieres, aiztieku ģitāru, bet mūzika neplūst, ja to nemāk spēlēt.
Gribas jebkādu sarkanvīnu, bet situācija makā ir tieši nulle. Ir iztērēts arī lats ar beku un lats ar jāņuzālēm. Nav neviena santīma.