Aizeju uz darbu un mani aizsūta mājās un apgalvo, ka nav izmainījuši grafiku, lai gan es zinu labāk. Tad nu tagad jāizdomā kaut kas vērtīgs, ko šo divu dienu laikā izdarīt. Varbūt jānobriest vēl vienam darba atrašanai, īpaši uz ziemassvētkiem, kad visiem visu vajaga. Lai arī stundiskā aina tuvākajām nedēļām nav no tām drausmīgākajām, tā nav arī tā pati optimistiskākā un, ja reiz es te esmu, lai krātu, krātu, krātu, varbūt jāatrod kkas pa naktīm, nezinu. Otrs diezgan interesantais jaunums ir tāds, ka atradu uz manas Kanādas ievadvēstules date of expiry, kas ir nākamā gada februāris un tagad mēģinu noskaidrot no vēstniecības, vai tas tomēr nozīmē, ka dedlains iebraukšanai Kanādā nebūt nav šī gada beigas. Un ja tā, tad es vēl neesmu izdomājusi, kā tas varētu ietekmēt manu dzīvi, bet principā varētu,lai gan māsa mani drošvien nosistu, ja es uz Ziemassvētkiem pie viņas neaizbrauktu, bet vai man būtu pēc tam nauda braukt atpakaļ uz uk, pakrāt vēl naudu un tad braukt uz Kanādu, ai dont nou.
Kaut kā saudzīgi ievados atpakaļ dzīvē UK, vakar likās, ka, izkāpjot no lidostas autobusa, kritīšu Andrejam ap kaklu un raudāšu par mājām LV, bet, kā rakstīju, Anglija mani sagaidīja silta, saulaina, draudzīga un mierīga, tā, ka izkāpjot no autobusa izkāpu, smaidīju un mēs gājām nevis mājās, bet dzert aukstu sidra pinti vietējā Wetherspoons, kur logi bija līdz galam vaļā un vakara saule atgādināja drīzāk vasaru, nekā septembri bet podos karājošie vīteņaugi -kaut kādu Spāniju vai kaut ko uz to pusi. Mājās gan, pastāstot kā mani nav ietekmējušas nekādas laika zonu maiņas, šķiet, jau ap plkst.22 aizvēru acis un aizmigu.
Vispār jau dīvaini, aizbraukt mājās, apjaust visas tās lietas, kas Tev pietrūkst, dzīvojot UK un ar domām par nožēlojamo dzīvi trimdā, braukt atpakaļ uz Angliju un tad saprast, ka ar laiku arī te ir izveidojies mazs stūrītis māju un pat cilvēki uz ielas vairs neliekas kaut kā sveši, par ja ir angļi un es viņiem labākajā gadījumā esmu poļu imigrante, bet kaut kāda piederības sajūta ir, nez.
Labi, ungāri virtuvē atkal sāk taisīt bujāni, tā kā būs jāaizbrauc vienreiz pabraukāties ar riteni, kamēr Andrejs vēl nepārnāk no darba un man ir laiks tikai sev. Atvasara, skaista atvasara.
Kaut kā saudzīgi ievados atpakaļ dzīvē UK, vakar likās, ka, izkāpjot no lidostas autobusa, kritīšu Andrejam ap kaklu un raudāšu par mājām LV, bet, kā rakstīju, Anglija mani sagaidīja silta, saulaina, draudzīga un mierīga, tā, ka izkāpjot no autobusa izkāpu, smaidīju un mēs gājām nevis mājās, bet dzert aukstu sidra pinti vietējā Wetherspoons, kur logi bija līdz galam vaļā un vakara saule atgādināja drīzāk vasaru, nekā septembri bet podos karājošie vīteņaugi -kaut kādu Spāniju vai kaut ko uz to pusi. Mājās gan, pastāstot kā mani nav ietekmējušas nekādas laika zonu maiņas, šķiet, jau ap plkst.22 aizvēru acis un aizmigu.
Vispār jau dīvaini, aizbraukt mājās, apjaust visas tās lietas, kas Tev pietrūkst, dzīvojot UK un ar domām par nožēlojamo dzīvi trimdā, braukt atpakaļ uz Angliju un tad saprast, ka ar laiku arī te ir izveidojies mazs stūrītis māju un pat cilvēki uz ielas vairs neliekas kaut kā sveši, par ja ir angļi un es viņiem labākajā gadījumā esmu poļu imigrante, bet kaut kāda piederības sajūta ir, nez.
Labi, ungāri virtuvē atkal sāk taisīt bujāni, tā kā būs jāaizbrauc vienreiz pabraukāties ar riteni, kamēr Andrejs vēl nepārnāk no darba un man ir laiks tikai sev. Atvasara, skaista atvasara.
1 comment | Leave a comment