Ir tik daudz stulbu cilvēku. Kaitinoši stulbu. Es nepasaku neko jaunu, bet cilvēki tiešām nemāk sadzīvot. Viņi nav ieinteresēti tajā. Upurēšanās kopēju un tālejošu mērķu vārdā ir red and dead, bet tādi laiki un es pati neesmu īpaši gribīga ar kādu sadzīvot.
Mani tikai baida statistika un no tās sekas. Katru dienu lasu, ka iepriekšējā naktī nosaluši tik un tik cilvēki, tik un tik nobraukti, noslepkavoti, pazuduši bērni etc un tā ir tikai statistika, jo tur patiešām vairs daudz nav, ko runāt. Ja nosalst Bomzis, nerunās neviens par to, ja nomirst kāds krutāks, no viņa varētu aiziet atvadīties, piemēram, Vaira, ja nomirst kāds ļoti kruts, tad kāds cits uz to iedzīvojas, uzrakstot supa- dupa bestselleru par šo cilvēku, visi palasa un pašausminās un aizmirst.
Ko lai dara ar cilvēka zvēra dabu un to, kas tomēr tas ir cilvēks ar savām jūtām, izjūtām, mazajiem sapņiem un cerībām, gan izlutināts bagātu vecāku bērnelis, gan Centrāltirgus bomzis. Un kur ir tā mēraukla, ar ko mēra mērķu dziļumu un patiesumu? Dažreiz man liekas tās saites, radu un draugu būšanas apgrūtinošas, jo cilvēks , labs cilvēks (manā interpretācijā) nevar visam uzlikt un nerēķināties ar savu tuvāko cilvēku viedokli. Varbūt tādēļ Holivudā ražo tādas filmas, kurās supervaroņi nereti ir vieni paši, jo tad viņi var uzlekt zirgā/motociklā un cēli klejot pa tuksnesi.
Cik cilvēki ir trausli un cik ātri viņi mirst!