rebeka ([info]rebeka) wrote on May 12th, 2005 at 05:15 pm
Beigas
Parādu kārtošanai pat ir kaut kāda zināma burvība.
Smadzenēs iesēžas doma, ka es taču daru to visu pēdējoreiz dzīvē.
Bet kross gan man nekad nav īpaši piedūris. Nu, vismaz pēckrosa sajūta ne.
Domas par krosu gan man citkārt liekas tīri vilinošas- izskrieties tā, ka sirds kāpj pa muti laukā. Nē, ņemu vārdus atpakaļ- skriet man patīk, tikai nevis ar apziņu, ka jāpaspēj noteiktā laikā, bet savam priekam vien.
Un pats dīvainākais ir tas, ka, par spīti manam sliktajam fiziskajam stāvoklim, nesenai intensīvai smēķēšanai un nepārvaramai vēlmei apstāties un tālāk neskriet, es noskrienu beigu beigās labi. 6min 47 sekundes. Gandrīz minūti par ātru. Protams, klases slēptajiem talantiem man nestāvēt ne tuvu, un tomēr. Bet viss. Finito!!!
:) Atceros, kā Tu, Kārli, savulaik kārtoji pēdējos parādus sportā. Lēkāji pa kaut kādiem paklājiem un ar lecamauklu. Jautri to atcerēties.:)

Pēdējā laikā ir brīži, kuri pārsteidz ar savu neatkārtojamību, sabalansētību un piesātinātību. Izklausās jau nu ļoti teorētiski. Bet es nezinu, kā lai citādi to visu raksturo. Un tad Tu pieķer sevi domājam tādās, piedodiet, banālās kategorijās kā "skaistākais brīdis mūžā" etc., etc.
Un pats pārsteidzošākais, ka šie brīži ir nenoliedzami klasiski, bet neatkārtojami.
Tfu. Sāku melst niekus. Banālus niekus. Atā!
 
( Read comments )
Post a comment in response:
From:
Username:
Password:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message:

Notice! This user has turned on the option that logs your IP address when posting.