-Ko man tagad darīt ar to?
-Es nezinu. Rēķinies, ka Tu vienmēr būsi otrā.
-Njā...
-Tu pati to izvēlējies.
-Es to zinu.
-Nē, nopietni.
-Es to zinu. Es arī saku nopietni.

Es gribu, lai man atļauj būt vājai. Lai mani beidz pataisīt par tanku vai visurgājēju un ļauj man būt vājai. Lai mani sargā, pieskata, aprūpē.
Jūs neļaujat man būt vājai. To, kas ir manī iekšā, jūs velkat ar skrūvspīlēm ārā, izvilkuši priecājaties, bet tā ir kroplība, nekāda skaistuma. Loģiski, es varu saņemties. Bet es negribu būt tāda. Morāli izvarota.
Kāds atnesis hiacintes. Tik skaisti un smaržīgi. Sen pēc tādām ilgojos. Zinu, kurš tas bija. Tomēr prieku tas nedara mazāku.
Es gribu smaržot. Iekšēji.
Uzmanies, kad manī iet vižņi :) (uzmini, kas tas ir)