Kad izdomāju, ka šajā mājā trakāk vairs nevar būt, ieejot virtuvē, ieraudzīju pa grīdu ložņājošu ap 5cm garu gliemi. Saņēmu visu savu drosmi rokās un ar šaufeli izšvurnīju pa pagalma durvīm, bet vispār gliemji un sliekas laikam ierindojas manis nemīlētāko radījumu topa augšgalā.
Šodien aizpildīju netā daudzas application forms un šur tur nosūtīju cv, kā arī uzcerēju skaistu motivācijas vēstuli Topshop, kurā gan īsti neatspoguļojās tas, ko izbijusi žurnāliste bez nopietnas iepriekšējās retail pieredzes varētu meklēt apģērbu ražotāja gigantā, ja nu vienīgi sensāciju, bet tas laikam neder. Eh, psh. Savukārt application formās ir jāpilda nenormāli "stilīgi" situāciju testi, jeb, kā to nosauca Marks&Spencer - "talent tests". No sērijas: Tevi steidzami sauc menedžeris un tu ej cauri pārtikas preču nodaļai un ieraugi ka kāds pircējs pa grīdu izbēris tējas maisiņus un tos izmisīgi lasa, bet tu šodien strādā citā nodaļā, turklāt, ja tu piestāsi palīdzēt, menedžeris, visticamāk, nomirs Tevi nesagaidījis. Lai nebūtu absolūti sarežģīti, ir atbilžu varianti, bet neviens no tiem neietver opcijas palīdzēt visiem vai pasūtīt visus d!rst, līdz ar to beigās pēc šāda testa aizpildīšanas tajā pašā Marks&Spencer mājaslapā pēkšņi uzzinu, ka cilvēkus ar tādiem talantiem, kādus testā uzrādu es, viņiem šobrīd nevajag un es pēc sešiem mēnešiem varu mēģināt vēlreiz. D!rst!
Nekas, gan jau drīz iestāsies izmisuma fāze, kad izrādīsies, ka mani pieteikuma vēstulēs izceltie talanti nekam neder un tad būs jāķeras pie aktīvā mārketinga, ejot un piedāvājot sevi visos iespējamos veidos. Tāpat uz West street ir iestāde "Honeypot" ar neona sieviešu figūrām uz fasādes un lepnu paziņojumu "staff always required" līdz ar to gan jau tik bezcerīga situācija nav ;)