rebeka
20 March 2010 @ 03:26 pm
 
Tikko pamodos un jūtos emocionāli pilnīgi nejēdzīgi.
Rugainis vakar sadzērās un nāca ar mani runāt par aizbraukšanu un es nezinu, vai viņš to apzinās, vai nē, bet katrs viņa vārds ķēra dubultā sāpīgi. Par to, kāpēc viņš mani izvirzīja tai stulbajai balvai un kā ir patiesībā. Stāvēju, atstutējusies pret biljarda galdu un knapi valdīju asaras. Bet raudāt man ļoti gribējās arī tad, kad sāku močīt viņam pretī par to, ka neredzu iespēju turpināt rakstīt, vismaz par to tēmu, par ko rakstu šobrīd. Un es biju prasījusi palīdzību, es biju teikusi, ka man nāk virsū radošais apsīkums, ka lai kāds iesaka, ko ar to visu darīt, jo nevar bū labs žurnālists,ja Tevi nekas vairs neinteresē.Tā, lūk.
Uz to viņš teica, ka principā žurnālistam savā jomā ir jābūt gudrākam par redaktoru un ka neviens redaktors nepateiks, ko man rakstīt.

Tu esi tas ko tu dari, viņš teica un aizliedza man strādāt makdonaldā, lasīt sēnes vai jebko citu.
Why it doesn't get any easier?