rebeka
09 March 2010 @ 05:04 pm
 
Vakar likās, ka Karīna atkal ir nolēmusi mūs nogalināt, zālē bija neiedomājami karsts un jau pēc pirmajām trīs minūtēm sajūta bija kā pirtī, bet man neliekas, ka tas bija speciāli.
Pēc miljonsreižu izpildītiem hand-standiem, mešanos grīdā, uzlecieniem no grīdas, pārlecieniem uz grīdas, mainot svaru rokām un kick-iem no grīdas, staipoties beigās pie stangas es burtiski smilkstēju un šorīt vannā aplūkoju svaigos, violetos zilumus zem ceļiem.
Taču ir, tā kā bija rakstīts dzirnu mājaslapā, ka ar laiku ķermenis sāk saprast, kas jādara un kā jādara, lai nenosistos jau pirmajā slīpajā piruetē ar grīdā ieplūšanas elementu (neveiksmīgajos gadījumos tas, protams, nozīmē seju grīdā pirms vispār paspēj pamirkšķināt acis), lai gan atkal nāk apziņa, ka jādara būtu vēl tik, tik daudz. Turklāt arvien vairāk sāk likties, ka dejošana nav domāta tam, lai nostiprinātu muskuļus, tieši otrādi - lai dejotu laikmetīgās dejas, tev zināmā mērā kačakam jau ir jābūt pirms tam.