Kanādas vēstniecībā, atsaucoties uz manu zvanu, pie lodziņa pienāca pats Skots Heringtons ar jautājumu "So you want to go to Canada?" uz ko es izbīlī izmocīju tikai "yes". Tad viņš paprasīja pasi un es sāku domāt, vai tiešām nokļūšana Apsolītajā zemē ir tik vienkārša, ka jebkurš random cilvēks var, iedodot pasi, go to Canada. Tālāk gan mūsu saruna raisījās tik apbrīnojami raiti, ka viņš complimented on my english, uz pilsētas izvēli. Beigās, parakājoties pasē un atrodot tikai tautas nobalsošanu štampas, viņš nogrozīja galvu un teica, ka es neesot daudz ceļojusi. Es savukārt teicu, ka tā ir jauna pase. Beigās viņš man novēlēja izdošanos un visu citu labu.
Dodoties jau atpakaļ un uz māju jumtiem meklējot lāstekas, gar acīm noplandīja Kanādas karogs, un es pirmoreiz šīsdienas laikā pasmaidīju. Jā, es nezinu, kas ir Kanādā, un kāpēc ir jābrauc uz turieni, nevis kaut kur Eiropā. Bet es zinu, ka tā vieta ir pietiekami tālu, lai, aizbraucot tur, tiešām varētu sākt dzīvi no jauna, ja tik liela daļa no līdzšinējās ir izrādījies zemē nomests laiks.