Citāts no mūsu izpilddirektores kārtējā virtuālā vēstījuma darbiniekiem (nākamajā dienā pēc algas samazinājuma):

"LiveRiga. Līdz 17.02. mums ir jasagatavo un jāiesniedz piedāvājums. [..] Lai nu mums stāv klāt visi, kas var pie šī. Un, kad mēs to konkursu uzvarēsim (nedomāju, ka vēl kāds trakais spēs saproducēt to visu, ko tur vajag), kā teica Pēteris Z - sāksies Stampa2, tkai šoreiz ekskluzīvi ziņu un nozares cilvēkiem, jo 1 mēneša laikā būs jāsaraksta un jāapraksta viskas par Rīgu es teiktu kādi 1500 gabaliņi (tā viš i -vēsturiskais taisnīgums panāca, kas negribēja īsto Stampu - tiks pie advancētākas versijas:) - nu labi jau labi, tas bija riebīgi, bet no sirc:):))"

Tā laikam ir atbilde uz jautājumu, cik ilgi es gribu vēl strādāt LETĀ ;)

Tas ir tik kaitinoši dzirdēt skaistu dziesmu, atcerēties vienu visbanālāko frāzi no tās un tad rakt pusdienu gūgli cerībā, ka kaut kas tiks atrasts. Bet tiek.

Vakari ir riebīgākā dienas daļa, jo iet mājās simt gadus negribās, bet darbā taču arī neviens nedzīvo. Šovakar man gribas dzert, bet tāpēc, ka man principā garšo alkohols.