Sniegs kūst, ielas ledū un pančkās, bet janvārī atkal uzsals. Toreiz, kad sniegs uzsniga, viss nokārtojās, ēka sabūvējās, kā vajaga, sākoties atkušņiem, bija pamatīgs trieciens pa pamatiem, bet man kaut kā liekas, ka viss nesagruva un palika kaut kā karājamies gaisā. Vai tas nozīmē, ka tagad ir laiks iebūvēt jaunus, stingrākus pamatus vai vienkārši pielabot fasādi, to es nezinu. On va voir, on va voir, pie sevis atkārtoju.

Taču savā ziņā es negribu, lai mani kaut kas tā satrauc. Dzīvas emocijas ir skaistas, bet citreiz liekas, ka emocionālā kapacitāte vairs nevelk. Un tad sākas tie delīriji. Protams, protams, lai vai ko es šobrīd nedomātu par Vanagu, viņam ir taisnība, ka šībrīža ideāls ir pašpietiekama un pašapmierināta cilvēka tēls, kuram citus īsti nevajag un, ja tā padomā, tas ir viens no etaloniem, uz kuru esmu tiekusies. Bet man liekas, ka šeit vietā ir stāsts par emocionālo kapacitāti un par to, ka apnīk vilties cilvēkos, bet tas jau laikam ir neizbēgami visas dzīves garumā.

Aj, vispār šodiena ir priecīgāka, nekā šeit tas varētu izklausīties :) Darba nav īpaši daudz un līdz ar to ir laiks apdarīt visas organizatoriskās lietas pirms prombraukšanas.