Tas, ka principiāli es 90% gadījumos spējusi panākt to, ko es gribu, ir fakts un tad, kad liekas, ka šo procentu ir mazāk, vienkārši jāatcerās sākotnējās iegribas būtība. Bet tas, ka es savu iegribu apmierināšanai ne vienmēr izvēlos tos cildenākos līdzekļus, man atspēlējas sasniegumu mirklīgumā un pēc tam zaudējuma lomkās.

Vēl, pusvienos braucot mājās no LETAs pa lietu, meditēju par populāro tēmu "a kāpēc mani neviens nemīl", jo, vai nu mēneša beigas, vai lietus un ziemas radītā depresija, bet man liekas, ka visas mīlestības ir nosacījuma mīlestības un tāda "pēc būtības" neeksistē pat Tvailaitā (labi, jā, Jēzus mīl visus, I know). Savukārt vienīgā cilvēciskā atziņa, kas man no tā rodas, ir, ka, principā man tādā gadījumā nevajadzētu saudzēt neviena jūtas, jo patiesībā jūtas nav nekāds amorfs brīnums, kas pēkšņi transformējies šādā formā, bet tās vienmēr ir ar konkrētu piesaisti cilvēkam, kurš tās izjūt, līdz ar to tās varētu tikt uzskatītas tikai par egoisma izpausmi.

Protams, protams, aiz šiem vēlās nakts murgiem slēpjas konkrēts stāsts ar kurvīša iedošanu uzaicinājumam uz vienu balli, bet es atļāvos šo tēmu vispārināt un kā nereti notiek gadījumos, kad tā izdara, šis aforisms man saslēdzās kopā ar visiem pēdējā laika notikumiem.

Ieritināties omas vecajā un izdilušajā segā ar upeņu zaptes krūzi rokā un padīkt Tev par grūto dzīvi.
Tāds ir šodienas lietani-pelēkās-decembra-dienas-ar-uzspēlēti-priecīgajām-ziemassvētku-dziesmām-pa-radio-noskaņojums.
Šorīt mani pamodināja māsas zvans, kurš nostrādāja labāk par visiem modinātājiem. Man likās, ka es viņai pateicu garāko frāzi ever kopš mūsu sazvanīšanās sākuma un man bija gandarījums, jo viņa klausījās.
Jā, māsa iet uz baznīcu un iet palīdzēt bērniem un atšķirībā no manis domā ne tikai par sevi.