Šodienai potenciāli bija visas iespējas būt sliktai, sākot jau ar to, ka no rīta putrā zaptes vietā netīšām ielēju vecu krējumu, nokavēju darbu, dirnēju pusi dienas Saeimā, rugainis bija sadevis tieši 15 darbus, kad braucu mājās no darbnīcas ar riteni pār vanšu tiltu, man izsala smadzenes, soma krita nost no pleca, mani pūta tilta margās un nop**ās visi velosipēda ātrumi, kā rezultātā pabraukt bija praktiski neiespējami.
Bēt, šodienai bija arī savas laimīgās puses, kas izpaudās kā prieks par riteņa sataisīšanu tādā apmērā, ka tas neklab un ar katru dienu mazinās sajūta, ka es ar viņu ņemšu nelabu galu. Kā vienmēr, dienas prieks izrādījās dzirnas, uz kurām gan zināmu iemeslu dēļ biju izdomājusi neiet, bet zinot, kā būs pēc tam, es tomēr aizgāju. Un satiku Katrīnu Daņiļēviču, kura ar mani draudzējas un vēl ar mani draudzējas bariņs cilvēku, kas laikam nozīmē, ka es visiem cilvēkiem neradu ļaunās sievietes iespaidu. Un dejot man sanāk, pat ja nesanāk stiepties un es smejos un veļos zemē, jo aiz smiekliem neko nevar izdarīt, pat ja mans špagata mēģinājums izskatās viens no drausmīgākajiem grupā, es kopumā ar sevi lepojos. Un es domāju, ka arī Tu lepotos.
Un tad es uz ielas ieraugu Olivera reklāmu un domāju, cik vājprātīgi skaisti tas viss galu galā būs, man liekas, ka es bimbātu, ja skatītos, pat ja man nepatīk puse mūziķu, kas tajā uzvedumā uzstāsies.
Šis stāsts ir par jautājumu, ko katrs ir uzdevis sev,
kādēļ es esmu dzimis, un vai vajadzīgs esmu tev!
Šis stāsts ir par pelēku sienu, par sauli, kas uzausīs rīt.
Šis stāsts ir par jautājumu, ko katrs ir uzdevis sev -
kādēļ es esmu dzimis, un vai vajadzīgs esmu tev?
Šis ir stāsts par mani, par tevi, par viņu, par to, kurš to sapratīs!
(pagrieziens caur labo plecu, plier poza ar kreiso kāju aizmugurē, rokas developper gaisā un skats gaisā, pamazām nolaižot rokas, nolaižas skatiens, pagrieziens caur labo plecu, kreisā kāja joprojām aizmugurē, laba roka brīva, bet taisni izstiepta gaisā, kreisā zem krūtīm. Laižot zemē labo roku, tā it kā noglāsta, bet vienlaikus atliec galvu, kreisā roka vertikāli gaisā, labā lēni krīt, izslejamies taisni, divreiz mīņājamies uz vietas, kreisā roka izstiepta priekšā, it kā saņemot cilvēka seju rokā, tad ejam pa labi, iegriežamies grīdā, kreisā kāja zem dibena, labā 90 grādu leņķī sānis, paceļamies arī no kreisās kājas ceļos, izstiepjam ķermeni, kreisā plauksta pie zemes, labā roka elkonī saliekta, skats augšup, nolaižam ķermeni, pagrieziens caur labo plecu, sēžot zemē apņemam ar kreiso, tad - ar labo roku ceļus un lēnām paceļam galvu, tad, atbrīvojot ķermeņa augšdaļu, vienlaikus pakāpeniski atbrīvojam arī kājas, "ieslīdot" grīdā, apgriežamies strauji uz labajiem sāniem un līdz ar grieziena inerci pieceļamies uz ceļiem un, pārnesot svaru, ar ķermeni izapļojam vēl vienu apli, pārliekot labo kāju pāri kreisajai, apgriežamies uz dibena par 180 grādiem un, sākot iet ar kreso kāju, apejam ap savu asi divus apļus, paliekam pirkstgalos ar izstieptām rokām, kuras, kāpjoties atpakaļ, tiek pakāpeniski nolaistas, bet skatiens pamazām tiek aplaists visai telpai.
Un jādzied viss augstāk minētais.
Bēt, šodienai bija arī savas laimīgās puses, kas izpaudās kā prieks par riteņa sataisīšanu tādā apmērā, ka tas neklab un ar katru dienu mazinās sajūta, ka es ar viņu ņemšu nelabu galu. Kā vienmēr, dienas prieks izrādījās dzirnas, uz kurām gan zināmu iemeslu dēļ biju izdomājusi neiet, bet zinot, kā būs pēc tam, es tomēr aizgāju. Un satiku Katrīnu Daņiļēviču, kura ar mani draudzējas un vēl ar mani draudzējas bariņs cilvēku, kas laikam nozīmē, ka es visiem cilvēkiem neradu ļaunās sievietes iespaidu. Un dejot man sanāk, pat ja nesanāk stiepties un es smejos un veļos zemē, jo aiz smiekliem neko nevar izdarīt, pat ja mans špagata mēģinājums izskatās viens no drausmīgākajiem grupā, es kopumā ar sevi lepojos. Un es domāju, ka arī Tu lepotos.
Un tad es uz ielas ieraugu Olivera reklāmu un domāju, cik vājprātīgi skaisti tas viss galu galā būs, man liekas, ka es bimbātu, ja skatītos, pat ja man nepatīk puse mūziķu, kas tajā uzvedumā uzstāsies.
Šis stāsts ir par jautājumu, ko katrs ir uzdevis sev,
kādēļ es esmu dzimis, un vai vajadzīgs esmu tev!
Šis stāsts ir par pelēku sienu, par sauli, kas uzausīs rīt.
Šis stāsts ir par jautājumu, ko katrs ir uzdevis sev -
kādēļ es esmu dzimis, un vai vajadzīgs esmu tev?
Šis ir stāsts par mani, par tevi, par viņu, par to, kurš to sapratīs!
(pagrieziens caur labo plecu, plier poza ar kreiso kāju aizmugurē, rokas developper gaisā un skats gaisā, pamazām nolaižot rokas, nolaižas skatiens, pagrieziens caur labo plecu, kreisā kāja joprojām aizmugurē, laba roka brīva, bet taisni izstiepta gaisā, kreisā zem krūtīm. Laižot zemē labo roku, tā it kā noglāsta, bet vienlaikus atliec galvu, kreisā roka vertikāli gaisā, labā lēni krīt, izslejamies taisni, divreiz mīņājamies uz vietas, kreisā roka izstiepta priekšā, it kā saņemot cilvēka seju rokā, tad ejam pa labi, iegriežamies grīdā, kreisā kāja zem dibena, labā 90 grādu leņķī sānis, paceļamies arī no kreisās kājas ceļos, izstiepjam ķermeni, kreisā plauksta pie zemes, labā roka elkonī saliekta, skats augšup, nolaižam ķermeni, pagrieziens caur labo plecu, sēžot zemē apņemam ar kreiso, tad - ar labo roku ceļus un lēnām paceļam galvu, tad, atbrīvojot ķermeņa augšdaļu, vienlaikus pakāpeniski atbrīvojam arī kājas, "ieslīdot" grīdā, apgriežamies strauji uz labajiem sāniem un līdz ar grieziena inerci pieceļamies uz ceļiem un, pārnesot svaru, ar ķermeni izapļojam vēl vienu apli, pārliekot labo kāju pāri kreisajai, apgriežamies uz dibena par 180 grādiem un, sākot iet ar kreso kāju, apejam ap savu asi divus apļus, paliekam pirkstgalos ar izstieptām rokām, kuras, kāpjoties atpakaļ, tiek pakāpeniski nolaistas, bet skatiens pamazām tiek aplaists visai telpai.
Un jādzied viss augstāk minētais.
4 comments | Leave a comment