Berzēju acis un, neraugoties uz to, ka nomazgāju seju, uz pirkstiem paliek mazi melni pleķīši no tušas. Jūtos un droši vien tā arī izskatos, kā jūtos, tomēr es nenožēloju kinoteātrī pavadīto nakti. Žēl tikai, ka šodien nav svētdiena, man bija kārdinājums līdz pēdējam brīdim piezvanīt uz darbu un pateikt, ka nebūšu, bet, nē, es zinu, ka justos vainīga.
Joprojām nejūtos iekārtojusies un savākusies, mānu sevi, ka viss, kas man pilnai laimei ir nepieciešams, ir matracis un tepiķis, bet varbūt kaut kas vairāk. Vēl joprojām rit februāris, bet es jau dzīvoju it kā aprīlī. Tikai nav to silto vakaru, saule joprojām riet ātri un ir auksts. Un nauda neturas, iekrāt neko neizdodas.