Tātad, kā rakstīju īsziņā mammai: ja pēkšņi nepavērsies debesis un no tām nenokritīs mans sapņu darbs, no augusta sākšu strādāt LETĀ par reportieri.
Un es ļoti, ļoti ceru, ka nebūs tā, ka nedēļu pēc tam tās debesis pavērsies, jo vispārējā nenoteiktība man ir apnikusi, es gribu iemācīties priecāties par to, kas man ir, jo šajā pavasarī tik bieži esmu sev sabojājusi prieku, gaužoties par to, kā nav un noniecinot esošo.
Jo es tik labi atceros to sajūtu, kad pagājušajā pavasarī darba intervijas laikā LETĀ man lika pastrādāt pie viena no datoriem, kad likās, ka tik nenormāli gribētos tur strādāt. Un lai arī kalendāra veidošana varbūt nebija pats šainīgākais darbs, līdz īstiem puņķiem un asarām laikam tiku tikai vienreiz. Varbūt divreiz.
Un tad man paliek vēl viss jūlijs, ko atpūsties, jo līdz nākamajam atvaļinājumam būs vismaz 6 mēneši.
Smēķēšanu gan es gribētu atmest. Pat ja tas nozīmē to, ka pārējie reportieri ar mani nesocializēsies.