Par izvēļu pareizību nekad nevar būt pārliecināts līdz galam, visu jau redz tikai pēc tam, vai vēl vairāk- dzīves galā.
Skatos uz pretējās mājas jumtu un man šķiet, it kā austu saule. Un ārā būtu tas rīta svētums. Ja es tagad nedzertu ļoti stipru kafiju, es pat varbūt varētu noticēt iespējai aiziet gulēt, lai pieceltos, saulei austot. Jā, var neiet gulēt, bet es laikam nevaru atļauties zaudēt šo laiku. Dzīve sākas pēc 10.maija - kaut kā tā. Bet man par to negribas runāt.
Man gribas parunāt par to, ka mani tuvākie cilvēki man ir dārgi. Un gribas ticēt, ka tas ir viņu būtības dēļ, nevis to attiecību dēļ, kas mani ar viņiem saista. Un ka es viņus šo domu dēļ ienīdīšu drusciņ mazāk nākošajā nāvīgajā strīdā. Un ar laiku vēl drusciņ mazāk.
Man gribas parunāt par to, ka es pēdējā laikā drusciņ jūtu šo un to. Šo un to no Dieva, šo un to no labā un ļaunā atzīšanas, labi, tas varbūt mani nemotivē vienmēr rīkoties pareizi, bet man nav šaubu par labā labumu un pretējās izvēles sekas. Bet tad es vēl jo vairāk novērtēju izvēles tiesības un šīs izvēles avotu.
Man ir škrobe par to, ka aizmirsu, ko gribēju vēl teikt.
pēdējās dienās ļoti patīk šī dziesma