Tipināju lietū pa Vecrīgu, nepieklājīgi ilgi smaidīju un domāju, ka esmu pelnījusi neglābjamas optimistes titulu. Lai arī mana rieva pierē un biežā īdēšana varētu liecināt par ko citu, es pārdroši klusībā vienmēr zinu, ka ir forši.
Un es smejos par to, ka vienmēr bibliotēkās ir spodrības dienas. Vienmēr, kad es uz tām nolemju aiziet.
Un es iesmaidu par to, ka Indulis, kā vienmēr, ir ārkārtīgi pieklājīgs, smaidošs un ātri projām mūkošs. Un par to, ka darba intervijā blūze varēja arī nevērties vaļā. Un ka es varēju neaizmirst padomāt par algas lielumu un, kā izskaidrot to, kāpēc man vēl, izņemot naudu, nepieciešams darbs tūrisma nozarē.
Un par to, ka pēc piecām gaidīšanā pavadītām stundām šahs nenotiek, jo lekcijas vietā ir šaha guru turnīrs. Un ka tante Lutera akadēmijā atzīstas, ka labāk gribētu, lai es grāmatas kopēju, nevis pārfotografēju, jo bibliotēkai vajag naudiņu.
Nesmaidīju vien par tizlo, oficiālo apģērbu. Nīstu formālas drēbes.