rebeka
23 February 2008 @ 02:29 am
Ja šonakt manam logam neizpūtīs rūtis, es būšu pārsteigta  
Kims dziļi ievilka elpu, noliecās un tvēra pēc zobena.
Tai pašā mirklī Karts palēca uz priekšu un, savicinājis bumbu, laida tai pilnā sparā krist. Kims pasviedās sāņus.
Pirksti sažņaudza zobena rokturi. Bumba trāpīja pa vairogu, un tas brīkšķēdams pārlūza vidū pušu. Sitiena spēks notrieca
Kimu zemē. Sāpju apžilbināts līdz aklumam, Kims pacirta zobenu uz augšu un gaidīja pēdējo, nāvējošo triecienu.
Nekas nenotika. Zobens Kima rokā smagi nodrebēja, un barons Karts ar tādu kā krācienu atstreipuļoja atpakaļ. Tērauda bumba
noripoja zemē. Patenterējis pāris soļu, Karts sabruka uz ceļiem un lēnām slīga uz priekšu.
Kims ļoti pārsteigts raudzījās uz sava zobena asmeni. Tas bija asiņains. Tak laikam Karts bija uztriecies tieši uz zobena.
Lēnām Kims nolaida zobenu, piecēlās un gāja pie sabrukušā milzeņa. Barons gan vēl bija dzīvs, tomēr zeme arvien spēcīgāk sārtojās no viņa asinīm. Kims nometās viņam līdzās zemē un paskatījās acīs; viņš redzēja, ka pār pretinieku savu roku jau pacēlusi nāve.
- Labi...tu cīnījies, mazais varoni... - Karts ar mokām izteica. - Pārāk labi... runājot par mani... laikam tomēr nevajadzēja... dot tev iespēju. - Viņš nīgri iesmējās. - Diezin, vai tā ir nejaušība, vai Augstākā taisnīguma mājiens...
- Taisnīguma?
- Jā, taisnīguma. Varbūt tas ir sods par manu ļaunprātību. Bet varbūt arī tā vajag. Varbūt tev vajadzēja uzvarēt, lai galu galā zaudētu.
Kims brītiņu pārdomāja barona vārdus. Vai mirēja prāts jau tik stipri nojucis, vai arī tas ir vēl pēdējais viltus drauds?
- Klausies, ko es teikšu, Kim, - Karts dziestošā balsī cukstēja. - Tu kāvies drosmīgi, un, kaut arī mēs esam pretinieki, es cienu drosmi un vīrišķību pat ienaidniekā. Tāpēc došu tev padomu. Un šoreiz tas būs pilnīgi godīgi. - Viņš pieklusa, un, kad turpināja runāt, Kims juta, cik grūti viņam izteikt katru vārdu. - Ceļš, pa kuru tu iesi, ir grūts. Pat man trūktu drosmes to uzņemties. Bet tu vari to pieveikt. Vēro uzmanīgi visu, kas tev ceļā gadīsies. Tieši tas, kas šķitīs pavisam nekaitīgs, varbūt būs visbīstamākais... Viņš gribēja vēl ko sacīt, bet balss aiztrūka. Elpa aprāvās. Viņš bija miris.
Kims ilgi notupēja pie mirušā. Velti viņš gaidīja, vai nemodīsies kāda uzvaras vai gandarījuma sajūta. Lai kā viņs pārbaudīja savu dvēseli, nekādu tamlīdzīgu jūtu tur neatrada. Vienīgi skumjas. Skumjas un gandrīz pretīgumu pret sevi. Fakts, ka šis cilvēks bija bijis viņa ienaidnieks un šai zemei un tās iedzīvotājiem atnesis neizsakāmas ciešanas, neko negrozīja. Savā sirdī Kims juta, ka ir slepkava.
Viņš piecēlās, noraisīja no rokas sašķaidīto vairogu un noliecās pacelt zobenu. Brīdi viņa pirksti kavējās pie melnā spala, bet acis šai brīdī neredzēja nekā cita kā asinīm notašķīto asmeni.
Viņš atvilka roku.
Nē, viņš nodomāja.
Vienreiz viņš bija nogalinājis. Vienreiz par daudz. Nekad viņš vairs to nedarīs.
Pagriezies viņš pagājās tuvāk apmalei un palika stāvam pussoli pirms Nekā. Tilts tur tiešām bija - kā jau pasauļu sargs tika teicis: plats, varenā lokā izliekts, visās varavīksnes krāsās zaigojošs ceļš, kura gals izzuda bezgalībā.
Lēnām, stingriem soļiem, Kims uzkāpa uz tilta un pārgāja pār Nekā slieksni.

(Volfgangs un Heike Holbeini. Pasakzeme)