Noskaņojums pilnībā atbilst tam, lai es rakstītu postulātus par tēmu, bet kur es tos likšu anyway.
Viss vairs nav sarežģīti, visam vairs vispār nepiemīt cita rakstura īpašība kā tā, ka viss ir tik ļoti tā, kā tas ir.
Ja ļauj roza brillēm paslīdēt nost uz deguna, tad visu sāk ieraudzīt īstajās krāsās. Bet vai es gribu, lai man viss ir jāredz tikai reālajos toņos, to man neviens neprasa.

Es gribu piecelties. Un palikt stāvot. Ar kārtību, istabā, mācībās, attiecībās un sevī.

Tā nedēļas nogale mani ir padarījusi atkarīgu, tajā bija tumsa un tā bija tumsa, bet tajā visā bija dzīvīgums un notikumi. Un varbūt es visu laiku neapzināti cenšos konstruēt kaut ko tādu atkal. Man tikai nav pielecis, ka tas bija toreiz un ir beidzies un nebūs nekad. Bet kad tā pasaka, mani pārņem arvien lielāka spītība. Bet varbūt vienkārši nav vērts, neskatīties atpakaļ uz mirušo, skatīties uz dzīvo.
Pagaidām es neesmu gatava skaidri par to domāt. Kamēr nav beigusies apraudāšanas stadija, nēe.

Vispār man šis žurnāls tiešām ir līdz kaklam, turklāt tā radīšanas iemesls ir sen zudis, jo rebeka esmu tā es, kura... Un es arī nekad vairs nebūšu katruse, kathalin, etc.
Zini, ir tiešām draņķīgi.