Alus uzdzen miegu un miglo skatienu.
Ir silti un labi.
Lasot dažu cilvēku žurnālus, kļūst slikti, rodas vienīgi ārkārtīgs prieks, ka es esmu es un tāda.
Cik truli, banāli, pašapmierināti cilvēki! Kas izdomā problēmas, lai tikai pievērstu uzmanību, lai gan tās būtiskākās, es pat teiktu- tādas, kuras sauktin sauc pēc psihiatra palīdzības, atstātu novārtā.
Yak, yak! Risinājums- mazāk tādus lasīt. Tā arī darīšu.

Brauciet uz pilsētas centru! Un gaidiet pusstundu autobusus, kuri tā arī neatnāk, bet beigās atnāk veseli trīs. Un autobusa vadītāju, kurš pieturās domā, ka durvis ver ciet, bet patiesībā atver vaļā un vējš iepūš sejā. Un priecājieties, priecājieties!
Autobusā domāju par sevi bērnībā. Un domāju, ka, ja es vēl būtu maza, noteikti nemīlētu savu tagadējo iemiesojumu. Pārāk daudz kas notrulinājies. Pārāk daudz sevi notrulinu. Un esmu kļuvusi lupata. Riebjas tas rūgtums ar ko tik bieži saskaros. Negribu, negribu, negribu. Gribu smaidīt.

Vieglu, vieglu sirdi un smaidu. Keep it light!

Centrā ir rosība, beidzot, beidzot kaut kas šķietas notiekam. Pirmo reizi ieraudzīju ārzemju fanus, kuri ir daudzdaudzdaudz. Plecā fotoaparāts, varētu bildēt vienā laidā, bet viss kaut kā notiek pārāk ātri.

Viss rada noteiktu noskaņu, kas noteikti manī nerada vēlmi mācīties. Drīzāk savest kārtībā matus, piezvanīt Agnesei un braukt pļāpāt ar ārzemniekiem :)

Kad iepriekšējā postā rakstīju, ka centrā ir rosība, negaidīju to tādos apmēros. Un šodien apbrīnojamā kārtā beidzot kaut kas notiek arī Nacionālajā Bibliotēkā.
No sākuma ārkārtīgi izkaitinājos par to, ka man lasītavā piesējās vecs opis. Norunājusi ar viņu pieklājības piecminūti, norunājot vēl sakostiem-zobiem-izliekoties-pieklājīgai vēl piecas minūtes, saniknojos ne pa jokam. It kā jau bez pamata, un tomēr, man tiešām nebija laika, mani tiešām neinteresēja viņa jaunizgudrotās veļasmašīnas shēma, un viņš visu laiku liecās tik tuvu un viņam tā smirdēja elpa! Divas reizes viņu visbeidzot atšuvu, bet, viņam sākot skaļi "dungot" pie sevis narodnās dziesmas, savācu mantas un aizgāju uz citu lasītavu.

Neskaitāmas reizes izbesījos sociālo zinātņu lasītavā, piespiedu kārtā klausoties divu sasodītu un (nevarēju nepieminēt) sasodīti atbaidoši neglītu vēsturnieču diskusijā par viņu dzīves problēmām, Klišānu, Ruģēnu un velnszinkovēl. B#&%! Cilvēki vienkārši nespēj aizvērt muti!

Nu, un kad beidzot, laimīga par to, ka esmu tikusi vaļā no visiem tik kaitinošajiem cilvēkiem, kāpu lejā, dzirdēju pamatīgu kliegšanu. Kāds vīrietis bija apsēdies ne pie tā datora, proti, pie tā datora, pie kura gribēja sēdēt cits. Gandrīz sakāvās, abi, kliedzot pa visu bibliotēku, zvanīja policijai. Interesantākus ziņojumus sen nebiju dzirdējusi. Zīmīgi, ka abi sākās ar vārdiem: "Hallo, policija, te ir viens psihais, viņam ir visas psihajam atbilstošās pazīmes (seko uzskaitījums)". Beigās abi aizgāja, palika tikai satrauktās bibliotēkas tantes, kuru dzīvēs beidzot kaut kas ir noticis. Ha.