Ne īsti augšā, ne lejā. Vakar iegādājos dienas plānotāju, nez kādēļ mani sajūsmina tādas mantiņas. Lai gan laiku tās plānot nepalīdz, drīzāk gan- izlikt to visu miskasti, kas man ir iekšā, uz papīra.
Īstenībā ceru, ka tēvs tomēr brauks uz to ēģipti. Man gribējās braukt, bet nu jā, bet nu jā, laikam šoreiz nav īstais laiks, un, tā kā viņš brauks arī pavasarī (nu, teorētiski tam tā vajadzētu būt), tad vilciens vēl nav aizgājis. Turklāt gribas tukšu māju, kura būtu manējā, manējā un tikai. Gribas pašai taisīt ēst, pirkt pārtiku, tīrīt māju, etcetera, etcetera. Karoče- gribas vienatni.
Vakar skaitīju nedēļas nogales. Šo5dien kurss (tojestj- mana grupa) taisa atkal pasākumu kaut kādā barčikā. Vispār domāju iet. Un ceru, ka nebūs kā ar to Olaini, lai gan smieklīgi- vismaz tie, kuriem to stāstu, smejas.
Nākamnedēļ 5dien iesvētības fakultātē, kuru galvenais (un laikam arī vienīgais sponsors) ir alus "Brālis". Ap to laiku man arī ieskaita algu, lai arī cik neliela tā būtu.
Aiznākamnedēļ 5dien nav nekā, bet 6dien ir mana dzimšanas diena. Ir doma aizbraukt uz Katlakalnu ar tuvākajiem draugiem un tā, sakurt kamīnu un iedzert. Un laikam pa nakti. Ko vēl tur darīt, nezinu. Balonus nepūtīšu, rosolu uztaisīšu, nekādas stulbas svecītes pūst negribu. Un mētāties pa gaisu ar krēslu dibenā arī ne.
Migla visur. Un auksti.