Aizvakar atradu divus kastanjus- vienu lielu, otro, mazinju, izskaldiiju no kaktusa nee, bet no kastanja zaljaas chaulas. Mazo atdaavinaaju Sanchet, lielo iebaazu bikshu kabataa.
Vakar atradu divas ziiles- vienu lielu, otru mazu. Lielo aizmetu vienam kakjim,lai speeleejas,otru iebaazu bikshu kabataa.
Man tagad maajaas uz galda staav viens kastanis un viena ziile. Lai kaut ko ar tiem iesaaktu, vajag iet salaasiit veel, jo, teiksim, ziilju lopinjam vajag 4+1+1 ziiles. Ko dariit ar kastanjiem, es tieshaam neatceros.
Ja reiz rudens, tad rudens, vajag, hroniski vajag kraasainas lapas. Un veeju, sajauktu ar truudoshu lapu smarzhu. Un pirmaas salnas. Un veelu rudeni. Un manu dzimshanas dienu, un manu vaardadienu.
Kaadreiz rudenii (nu, kad man bija gadi 8,9) aizbraucot uz Katlakalna mazdaarzinju kopaa ar opi, dabuuju uzvilkt savu noneesaato purpurkraasas dzemperi, uzvilkt sarkano veejjaku ar vardiiti. Tad es panjeemu un iznesu celja viduu savu mazo, dzelteno (tagad jau zaljo) kreeslinju, ar iezaagjeetu pusapli (vajadzeeja buut aplim, jo kaadreiz kaads izdomaaja, ka zem taa kreeslinja vareetu nolikt beernu podinju, lai buutu jautraak churaat) un skatiities uz kailajiem kokiem un blaavo sauli. Un driiz peec tam bija jaabrauc maajaas...vakari tur ir auksti.