Ceļmalas zāle ļoti pateicīgi iztur blenšanu uz sevi aptuveni stundas garumā.
Dīvaini kņudinoša sajūta vēderā. Lai vai cik dīvaini tas neliktos, tā nedaudz atgādina sajūtu, kad kādā tusā bez visiem jaukajiem un nejaukajiem dzērieniem esi dabūjis kādu, ar kuru ir patīkami skūpstīties.
Amorāli, bet fakts. Heh, negulēta nakts dara savu. Bet man nemaz nav žēl, jo tas, ko dzirdēju un pateicu, atsver daudz ko.
Un tomēr nedaudz baida sajūta, tā sajūta, ka viss ir ideāli.
LU konkursa reitingā esmu par vienu vietu uz leju kādam, kuram VFF ir pirmā prioritāte, par labu. Galvenais dabūt stipendiju. Smieklīgi, cik gan cilvēki ir tizli. Vēl pirms mēneša man vajadzēja tikai to, lai es būtu iekšā.
Ancei šodien vārdadiena un tas mani nez kādēļ priecē. Vēl jo vairāk tādēļ, ka es viņai paģērēju, lai man atstāj uz nākošo nedēļu gan rosolu, gan rolmopšus. Man garšo rolmopši un es neesmu tos ēdusi kopš bērnības.
Kompis karas un visas izjūtas pamazām noplok.
Man ļoti gribas aiziet kaut kur ciemos.