Kā lai zin, varbūt tā arī labi,
Ka te sēžu skumjš un vientulīgs...:)
Nezinu, nezinu, nezinu.
Zinu, ka tas ir vērtīgi- padomāt.
Žēl vienīgi, ka es nekur nevaru aizbraukt. Jo patiesībā es to pat gribētu un arī galamērķi zinu.
Velns rāvis izlaidumu, nebeidzamos tērpa un kurpju meklējumus.
Joprojām uzdrošinos cerēt sastapt Tevi, Kārlēn, izlaidumā.
Un, ja vēl kāds vēlas atnākt, ja kāds vēl vēlas draudzēties ar mani, tad jā.
Rīt sešos. Bet nesajūsmina mani šis pasākums.
Atkal man atslēdza mobilo. Un tas savā ziņā mani nomierina.
Paldies Dievam, ka es nevaru piezvanīt!
Globālas skumjas. It kā būtu noticis kaut kas liels. Bet nav. A varbūt ir.
Šovakar uz Mateju. Un, ja tur viss sūkās, tad es nezinu, kur ne.
Tikko man kolēģe atnesa bulciņu un tēju.
mīļi.
Lasiet grāmatas. Bet, lasot "Sōlas" turpinājumu "Pār Trentu kāpj migla", nedaudz piegriežas trimdinieku gaušanās pēc mājām. Varbūt vienkārši esmu trula.
Esmu.

Par šo dienu tuvošanos liecināja pārāk daudz kas.
Šodien sākās.
Rīt izlaidums. Ha! Un man būs tas gods locīties otrās dienas neciešamajās sāpēs.
:)

Velns rāvis to izlaidumu vēlreiz.
Lūk, man gribas šovakar pagaudot.
Apnicis domāt par citiem. Vispār.
Man laikam nav kauns apraudāties pat pilsētas centrā.
Velns rāvis rītdienu, parītdienu un varbūt arī aizparītdienu. Un tad vienā jaukā dienā es sametīšu džemperi un pāris pāru zeķu somā un braukšu kaut kur.
Ja reiz pie pakaļas, tad konkrēti.