Nu neciešu, neciešu, ka viņa tā dara! Ienāk manā istabā tad, kad es vēl kāri ķeru pēdējās miega minūtes, atver skapi, izrakā tā saturu, izvelk kaut ko, ko no maniem apģērba gabaliem viņa beidzot atzinusi par normālu esam, un tad stāv pie manas gultas un diedelē, lai es viņai to aizdodu. Un tanī brīdī man nereti liekas, ka esmu gatava dvēseli pārdot par dažām miega minūtēm. Atļauju viņai ņemt visu, ko sirds kāro un aizmiegu. Bļin, būtu skapi vismaz aiztaisījusi!
Šorīt neiedevu savas jaunās kurpes. "Maximā" pirktās kurpes. (Aj, nu tas jau ir cits stāsts, kāpēc "Maximā" ir jāpērk kurpes.) Gulēju gultā, pēkšņi atcerējos, ka vakar viņa man liedza ņemt viņas melno žaketi un pirmo reizi pasūtīju viņu nafig un kurpes neiedevu.
Stāvēju dušā un domāju. Ja Tev kāds līdz noiet vienu jūdzi, noej divas. Ja kāds lūdz kreklu?, tad atdod arī svārkus. Un ja sit vienā vaigā, pagriez otru.
Nu jā, nu jā, bet, bet, viņa man neiedeva savas drēbes, manējās nonēsās, pa lietu vēl saplēsīs (kā nekā "Maximas" kurpes!:P), nobružās, etc., etc.
Un tomēr. Ko darītu Tu?

Il Tuo volto, Signore, Io cerco. (Sal 27.8)