Braucu autobusā un domāju, ka ir daudzas lietas, kas saistītas ar manu pagātni, ko es nestāstīšu nekad nevienam. Vismaz pilnībā ne.
Es vislabprātāk tās, protams, aizmirstu. Bet mani kaitina apziņa, ka tām ir pēdas manā tagadējā apziņā un psihē.
Nekad nenovēlu nevienam. Lai vai kāds sīkums tas liktos.

Man neraksturīgā lietainas dienas depresija.
Riebjas kājām bradāt sliekas, kuras uz trotuāra izlīdušas patīksmināties par lietu.
Un viss vispār riebj.
Un tik ļoti gribas, kaut manā istabā būtu disku atskaņotājs, kurā es sagrūstu savus nedaudzos depresīvi-meditatīvos diskus, sadegtu sveces un dzertu tēju.
Nē, manā istabā ir tikai klusums, krēsla un biedējoša draņķa skolas grāmatu kaudze.
Un drēbes. Izmētātas.
Negribu, negribu, negribu lasīt neko ar mācīšanos saistītu. Un vismazāk vēsturi.
Sen jau vajadzēja apaut kājas un aiztīties kaut kur citiem nebojāt garastāvokli.
Bet viss ir jau pieskaitāms deja-vu kategorijai un tur vairs nevar atrast mieru.
Bet iet taču lēnām ciet, ne?
Ja es mācētu izdot no saviem mūzikas instrumentiem patiesi skaistu mūziku, es domāju, ka es to darītu. Pagaidām liekas, ka tie gluži vienkārši par mani ņirgājas.
Kā lai cilvēks šādā brīdi negrib smēķēt? Vienīgais, kas attur, ir absolūtais budžeta deficīts.
Aj, nu ir pretīgi. Ir.:/