Atkal murgi naktī, bet tagad viss kaut kā normāli.
Jāķeras pie lupatas un spaiņa.
Bet ir dažas lietas, kas manu realitāti lēni sāk vērst murgā.
Nu Tu nepazīsti mani, nekad neesi pazinis. Es neesmu porcelāna lelle skatlogā, ko apģērbj skaistās drēbēs un tad izspēlē ar to savā prātā miljoniem situāciju. Man ir savs raksturs, savi principi, sava vide, kurā es jūtos labi.
Nevar mani ieslēgt kādā noteiktā, Tevis iztēlotā vietā, kur man teorētiski vajadzētu justies labi, jo tur būtu viss, ko es jelkad esmu teikusi, ka vēlos.
Tas viss ir tik relatīvi. Tas, ko es vēlējos vakar, ne vienmēr ir tas, ko vēlos šodien.
Es jūtos laimīga. Tomēr. Lūdzu, aizmirsti par mani. Es neesmu tā, kuru Tev liekas, ka pazīsti.
Es neesmu porcelāna lelle skatlogā.
Man arī smird zeķes un nereti gribas piedzerties un es mēdzu izskatīties arī atbaidoši.
Un to Tu nekad neredzēsi. Tādēļ nesaki, ka zini mani.

P.S. Es dievinu to dziesmu.