Ar pāris gadu nokavēšanos varētu arī šo dziesmu ierindot pie skaistākajām dziesmām jelkad. Protams, mūzika, trausla un balta, bet, pats galvenais, vārdi.
Vējš stieplēs dzied, vējš klusi dzied pie sevis,
Jau oktobrim uz pleciem lapas krīt,
Šķiet, naktīs pīlādži redz sapnī tevi
Aiz viršu kalniem nākam, Sniegbaltīt.
Tavs gaišais tuvums jūtams jau šiem kokiem,
Bet, kādēļ man, ja es to dubultnieks...
Ai, Sniegbaltīt, nāc pretī laika lokiem,
Tev, atnākošā, jānes Pirmais sniegs.
No visiem brīnumiem tas - visu pirmais,
Un ne jau dubļi var man ticēt liegt,
Pār gadu simteņiem tā pārslas virmo,
Un pīlādžrūgtumam to nenoliegt...
Kaut arī tagad saknēs rūgtums krājas,
Viss ziedu maigums saglabāts tev tiks.
Reiz nāksi tu no tālām pasakmājām,
Un manī balta pirmreizība snigs.
Un tādēļ tik ļoti gribas vēlreiz to vienreizīgo pirmā sniega sajūtu.
Bet šodien, ja ārā spīdētu kaut viens stariņš saules, būtu tik skaisti.
Šodien ir tā ilgi gaidītā diena, kad būtu varējusi savilkt mugurā biezā slānī džemperus, kājās- vilnas zeķes.
Un doties uz vienu no trim šosejām, kas, relatīvi netālu būdamas, mani varētu aizvest Jūrmalas, Bauskas vai Jelgavas virzienā.
Un tomēr kādam cilvēkam šodien izdevās mani pārliecināt nebraukt. Godīgi sakot, pati esmu par to pārsteigta. Bet šī cilvēka vīzija par šo stopu likās tik pievilcīgi loģiska, ka es atsacījos no savas pa-galvu-pa-kaklu-vienalga-kā-vienalga-k ur-ka-tik-prom-tūlīt-un-tagad stratēģijas.
Varbūt tomēr sāku ierūsēt.
Varētu ielaist galvā tās piena upes atkal. Nē, labāk jāuzsmēķē (vai es teicu, ka tikpat kā vairs nespēju šim kārdinājumam pretoties) un jāaizdzen visas muļķības no galvas.
Un tomēr es sevi uzskatu par brīvu garu, kuram nevajag atļaut pārāk lielu vaļu.
Vējš stieplēs dzied, vējš klusi dzied pie sevis,
Jau oktobrim uz pleciem lapas krīt,
Šķiet, naktīs pīlādži redz sapnī tevi
Aiz viršu kalniem nākam, Sniegbaltīt.
Tavs gaišais tuvums jūtams jau šiem kokiem,
Bet, kādēļ man, ja es to dubultnieks...
Ai, Sniegbaltīt, nāc pretī laika lokiem,
Tev, atnākošā, jānes Pirmais sniegs.
No visiem brīnumiem tas - visu pirmais,
Un ne jau dubļi var man ticēt liegt,
Pār gadu simteņiem tā pārslas virmo,
Un pīlādžrūgtumam to nenoliegt...
Kaut arī tagad saknēs rūgtums krājas,
Viss ziedu maigums saglabāts tev tiks.
Reiz nāksi tu no tālām pasakmājām,
Un manī balta pirmreizība snigs.
Un tādēļ tik ļoti gribas vēlreiz to vienreizīgo pirmā sniega sajūtu.
Bet šodien, ja ārā spīdētu kaut viens stariņš saules, būtu tik skaisti.
Šodien ir tā ilgi gaidītā diena, kad būtu varējusi savilkt mugurā biezā slānī džemperus, kājās- vilnas zeķes.
Un doties uz vienu no trim šosejām, kas, relatīvi netālu būdamas, mani varētu aizvest Jūrmalas, Bauskas vai Jelgavas virzienā.
Un tomēr kādam cilvēkam šodien izdevās mani pārliecināt nebraukt. Godīgi sakot, pati esmu par to pārsteigta. Bet šī cilvēka vīzija par šo stopu likās tik pievilcīgi loģiska, ka es atsacījos no savas pa-galvu-pa-kaklu-vienalga-kā-vienalga-k
Varbūt tomēr sāku ierūsēt.
Varētu ielaist galvā tās piena upes atkal. Nē, labāk jāuzsmēķē (vai es teicu, ka tikpat kā vairs nespēju šim kārdinājumam pretoties) un jāaizdzen visas muļķības no galvas.
Un tomēr es sevi uzskatu par brīvu garu, kuram nevajag atļaut pārāk lielu vaļu.
Current Mood: balta pirmreizība
Current Music: Marts Kristiāns Kalniņš: Dziesma Sniegbaltītei
Leave a comment