Skola. Brīvstunda.
Prieks bija celties uz skolu. Patiešam. Neviltots. Neironizējot.
Un mani tiešām nez kādēļ priecē apziņa, ka vēl 3 reizes varēšu iet šonedēļ uz skolu.
Es dzīvoju garām
Tu dzīvo garām
Mēs dzīvojam garām viens otram.
Un es jau pat vairs nezinu, kura egoisms šajā situācijā ir lielāks.
Es neticu, ka kāds cilvēks var būt tik slikts. Vienkārši laikam sanāk dzīvot garām.
Apzinīgi dodoties pareizajā virzienā, cilvēkam pretī.
Un pēdējā brīdī pasisties uz sāniem. Garām.
Un ne jau es to šoreiz daru

Cilvēki mainās, es laikam to neredzu.
Man ir bail paskatīties aiz ikdienā uzliktās maskas un ieraudzīt to, ka cilvēki ir mainījušies.
Un ir tik dīvaini, ka dažus cilvēkus es redzu tādus, kādi viņi ir tagad.
Dažiem piedēveju to, kā vairs sen kā nav.
Nav?
Nu kā tā var būt.
Smarža taču nepāriet?
To taču glabā.
Trulums... viss ir notrulinājies
Es pati- tukša, trula, pelēka, mājās ieaugusi.
Noputējusi.
Vai nu es pati vai nē.
3 dienas šīs nedēļas nogalē.
Manas vecās būtības vārdā...
Un tagad kāds varētu izmest ko tik debīlu kā-klausīties, ko saka sirds.
Neviens nekā nesaka. Visi jau sen klusē. Gan prāts, a.k.a. saprāts, gan sirds.
Arī Dievs.
Viss atstāts pašplūsmā.
Tikko lasīju vienas meitenes ZPD par mūziku. Stilīgi. Tur ir gan daudz no popa, no roka, no metāla, pankroka utt. Izpētīts, kādi ir biežāk lietotie vārdi, simboli, etc.
Smieklīgi bija par metālu, viņa šim mūzikas stilam bija piegajusi no ironiskās puses.
Bet es laikam būtu laba metāla tekstu sacerētāja.
:(

Tā superīgi neatkārtojamā sajūta, kad kāds it kā ar trulu adatu vandītos pa iekšām.
Gan fiziski, gan morāli.
Es mirstu abējādi.
Nenormāli sāp...