Viena lieta gan mani nokaitina gandrīz vienmēr. Tai ir arī apzīmējums- piedzēries sencis..
Bet tagad pof. Aizgāja viņi gulēt. Un nu es atkal esmu divvientulībā ar savu zilo kasti.
Vajag izturēt vēl nedaudz. Tad miegs būs kā ar roku atņemts.
Man jau ir noriebies postot.
Lūdzu, kaut ātrāk tas viss beigtos un pienāktu brīdis, kad man vairs nav jāuztraucas.

Laiks paskrēja no 7iem līdz pus10tiem gandrīz nemanāmi. Tagad jābrauc uz centru, bet jāpiebeidz pusdzertā tēja.
Somehow funny. Knowin` you`re not able 2 live up to someone`s expectations.
Es ilgojos laikam tomēr pēc vasaras. Tāda dīvaina vēlme. Man ir noriebies tas, ka man ir auksti, tas, ka man ir slapjas kājas, tas, ka es esmu uzēdusi tauku kārtu uz vēdera un visur un tas, ka man jātuntuļojas septiņos džemperos.
Ja es nevaru iet un baudīt ziemu, jo man nav laika, tad lai šamējā iet galīgi.
Es gribu sēdēt mežā savā sarkanajā vasaras kleitā un ēst mellenes.
Es gribu iemest kaktā tos zābakus un staigāt iešļūcenēs.
Es gribu uzvilkt savas 1000 gadu vecās botas un šortus uzmest plecos mugursomu, paķert pie rokas Sanchet un nozust kaut kādā virzienā, cerībā pa stopošanas laiku kaut nedaudz iedegt, piedegt vai kaut kā tā.