Atziņas, gūtas pēdējo dienu laikā:
1)Nekad nevajag strebt karstu
2)Izvēles pareizas vai nepareizas kļūst tikai pēc tam, kad tās tiek izdarītas
3)Es esmu Jelgavas pils spoks
4)Un tieši tādēļ pats galvenais, ko esmu sapratusi:
pietiek vazāties kaut kādā savā utopiskā pasaulē, kategoriski šķirot realitāti no savas iztēles. Un prasti sakot- jābeidz lidināties pa mākoņiem un jāiet palīgā tiem cilvēkiem, kuriem to patiesi vajag palīdzēt, uz zemes.
Apzināta distancēšanās nepadara ne krutāku, ne inteliģentāku.
Un tomēr es uzskatu, ka nedaudz no šīs Utopijas vajag sevī paturēt. Lai būtu jautrāk.
Tikai pārāk bieži pie tās nevajag kavēties.
Jā. Nokāpt no savu garīgo uzdevumu augstumiem.
Un tā vienkārši kādam cilvēkam pateikt labu vārdu vai uzcienāt ar košļājamo gumiju.
Nu, Kača, velies tik lejā. Tā būs labāk.
Ir jau:)

Rakstu. Rakstu. Nu, pažēlojiet tak mani! Nežēlosiet?!
Neģēļi...
Izdzertas daudz tējas. Apēstas daudz rupjmaizes ar sieru.
Kaut nu māsa tik drīz nebūtu mājās.
Kauties ar viņu par kompi es negribēetu. Bet es zinu, ka viņai mans ZPD liksies pie vienas vietas. Un, pat ja viņa atsacīsies no datora, tiks ierubīts labā skaļumā televizors ar kārtējo meksikāņu ziepeni, vai arī tiks ierubīts Juropīn Hit Reidio, no kura man čista tašņit pēdējā laikā.
Labi... atslodze. Uz brīdi. Dodos atpakaļ zinātnē.
Ā, un man dzīvoklī spokojas. Pirms brīža viesistabā pati no sevis ieslēdzās gaisma.
Zini, man pat tas sāk priecēt. Labāk lai mani nāk un apēd. Vismaz ZPD nebūs jāraksta.
Uh!

Gludinu gultasveļu.
Atklāju, ka vecā jau ir netīra.
Pē!
Ko es vēl varētu izdarīt, lai izšmauktu darba?
Tikko brālim izstāstīju visu LR vēsturi no tālā 1918. līdz mūsdienām.
Viņs klausījās un piekrītoši māja ar galvu.
Kad pēc 5 minūtēm pajautāju, ko viņš no tā visa saprata, viņš atbildēja, ka neko.
Un es tā centos.
Er...nu ko lai vēl padara, lai nebūtu jāstrādā!?